Tas bija ļoti sen, kad es redzēju, kā Lūcija Daugaviete strādā ar mālu. 1954. gadā biju trīspadsmitgadīgs J.Rozentāla mākslas skolas audzēknis. Mums ar Mākslas akadēmiju bija kopīga ēdnīca, un tur mani uzrunāja 4. kursa studente Lūcija. Viņa ar dekāna atļauju esot noorganizējusi veidošanas pulciņu un man esot veidošanai ļoti piemērots kakls (garš,ka labi saskatāma kakla bedrīte), zods, matu cekuls utt. Lai nākot pozēt. Es piekritu. Mani nosēdināja uz grozāma sēdekļa, lai var noskatīt un nomērīt no visām pusēm. Telpas stūrī bija paliela vanna ar iemērktu zilo mālu, kas ik pa laikam bija jāpārmīca. Mani veidoja Lūcija un vairāki jaunāko kursu studenti, starp tiem Aivars Gulbis,kas vēlak kļuva par redzamu skulpturālu un dekoratīvu darbu autoru republikā, un divi studenti no gleznotāju kursa – Indulis Ranka, kas vēlāk pilnīgi pārkvalificējās par tēlnieku un strādāja galvenokārt granītā, un Jāzeps Pīgoznis, kura daudzpusīgajā ampluā bez gleznām un grafikām ietilpst arī virkne tēlniecisku medaļu. Abi gleznotāji mazliet nedroši lipināja, kā man šķita, kubistiskas un parupjas formas, bet Lūcijas steks, manuprāt darīja brīnumus, vismaz man tas bija jaunums, ka tā – droši un trāpīgi – var uzburt manus puiciskos vaibstus. Man bija jaunums arī tā atmosfēra, kas valdīja darbnīcā – brīva, asprātīga vārdu pārmaiņa un reizē cieņas pilna attieksme pret mākslas (tēlniecības) mūzu. Lūcija un viņas studiju biedri – Tālis Gaumigs, Kārlis Krasts, Vladimirs Cimmerlings, Gaida Grundberga – man kļuva autoritātes.
Atliets ģipsī mans portrets vispirms parādījās studentu un pēc tam arī republikas izstādē. Teodors Zaļkalns bija uzteicis mākslinieci un ierosinājis darba variantu realizēt kokā (tas netika līdz galam pabeigts). Vēlāk tapa arī bronzas atlējums.Tagad gan bronzas atlējums, gan variants kokā atrodas manā īpašumā. Pirmo veidojuma variantu 1955. gadā nofotografēja Mākslas akadēmijas toreizējais štata fotogrāfs Strautnieks pēc mana tēva lūguma. Strautnieks bija strādājis par fotogrāfu Valsts bibliotēkā Rīgā, kas mans tēvs tur bija direktors( tūlīt pēc kara). Šo fotogrāfiju esmu reproducējis grāmatā ”Andrejs Ģērmanis. Gleznas. Akvareļi. Zīmējumi”. Jūrmala 2017.g.
Pagāja vairāki gadi. 1965.gadā pabeidzu Latvijas mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un uz vienu gadu tiku iesaukts padomju armijā. Pēc atgriešanās no armijas 1966. gadā man bija darīšanas Dzintaru Jaunrades namā un tur es ieraudzīju Lūciju Daugavieti. Man bija 25 gadi un Lūcija, protams, manī neatpazina to zēnu, ko kādreiz bija veidojusi. Kad stādījos priekšā, viņa ļoti nopriecājās`, jo pie sava jaunības darba bija straādājusi ar lielu mīlestību. Mēs atjaunojām kontaktus un vēlāk ne reizi vien viesojos pia Lūcijas Maskavā. Sapratu, ka viņai ir plašas intelektuālas un mākslinieciskas intereses. Runājām par Markesa romānu „Simt vientulības gadu”, ko arī es biju lasījis. Lūcija izrādīja lielu interesi par zīmējuma žanru kā tādu un sajūsminājās par šveiciešu mākslinieku Hansu Erni. Viņa man uzdāvināja Anrī Matisa katalogu no izstādes Puškina muzejā un vēl pāris mākslas grāmatu. Es viņai varēju pastāstīt par mākslas dzīvi Latvijā.Mūs vienoja arī skolotāja Jāņa Grestes personība, jo Greste bija mana vectēva draugs un kolēģis un es viņu labi atceros no bērnības gadiem. Ar lielāku vai mazāku laika atstarpi mēs ar Lūciju un pēc tam ar viņas meitas Māras ģimeni esam uzturējuši draudzīgus kontaktus, un to uzskatu par ieguvumu savā dzīvē.
Andrejs Ģērmanis