Daiļliteratūra
Lucījas Daugavietes literārie eksperimenti izveidoti, galvenokārt, vēlākajos gados. Viņas divvalodība unikālās atspoguļojas krievu tekstiem.
Paldies par tulkojumu latviešu valodā Natalijai Grinvaldei!
- Detaļas
- 2203 skatījumi
Glezna "Aitas kalnos".
Horizonta līnija maigi izliekta, kā ķermeņa līnija ar apjomiem, iedobumiem un izciļņiem. Vietām to krusto vientuļa kociņa siluets; tālumā, miglā, nemanāmi blīvējas rozā kalnu grēdu ieži.
Kalnu grēdu pakājē izkaisīti akmeņi – laikmetu zemes kustību nospiedumi. Vērīgs skatiens starp akmeņiem atrod snaudošu aitu bariņus – svelmē, ēnu meklēdamas, guļ cieši cita citai piekļāvušās.
Krustodams visu, kā divās daļās sadalīta šaura prievīte, starp akmeņiem, te parādās , te izzūd zilganpelēks strautiņš.
Sausa zāle, tomēr aizās viegli manāms kāds zaļums.
Klusums; tālumā debesīs balts punkts – laikam mākonis. Izliektu kociņu ēnā sastingušas kazas. Karstums visu vieno. Cilvēki, cilvēku bari, aizgāja kaut kur tālumā. Svinīgs klusums un harmonija.
Ainava izdevusies. Gleznas maliņā gandrīz nemanāmi rakstīts – MVD.
Glezna "Melnā Klusā daba".
Zeltā mirdz atvērta senatnīgā grāmata par mūžību CILVĒKA GARA DARBS; spalva, kas pavada ceļā.
Pasaulīgā dzīve: zāles un ziedlapiņu herbārijs, smiltis, kas ar gara spēku pārvērstas par stiklu, papīru, audumu... Uz melna auduma lauztas līnijas. Visam pamatā – melna krāsa, kā neizbēgamu pārvērtību visa un visu simbols.
Un – zilganpelēka neaptverama bezgalība.
Glezna "Strūklaka."
Maržik un Majchik
Spēlējot ar ūdeniti:
Iegūt, ielej, un tad uzlej,
Izlej viens otru,
Un viss pilnīgi nojume;
Abi iekrīt peļķe,
Abi asaras pārlej...
Balucka – Lūcija Daugaviete
19.03.1987.
- Detaļas
- 2186 skatījumi
Vēlu vakarā atveda televizoru. Visa ģimene sagaidīja to atplestām rokām. Visiem trijiem sejā staroja prieks. Elektriskās gaismas pielietā istabā, mirdzošs brīnums drīz vien atrada savu vietu – pretim lielam un platam ģimenes dīvānam.
- Detaļas
- 2144 skatījumi
Vēlu vakarā piebrauca divi lieli autobusi. Uz visu vasaru no zemestrīces skartās Taškentas atveda tumšu uzbeku bērnu un pusaudžu bariņu – atpūsties. Viņi, samiegojušies, netīrām mutēm, neēduši, tūdaļ sāka lasīt priežu čiekurus, ar tiem bija nosēts viss Jaunrades Nama „Dzintari ”pagalms.
Bija karsta vasara. Dzintaru pludmale bija raibum raiba, cilvēku nosēta. Maigas ūdens šalkas sajaucās ar priecīgām atpūtnieku skaņām. Tūkstošiem bumbu lēkāja virs spēlētāju galvām. Dienas riteja kā zelta ķēdīte, likās, ka tā būs mūžīgi.
- Detaļas
- 2189 skatījumi
Pa galvu pa kaklu skrienu atvērt, kad dzirdu skanīgus un nebeidzami jautrus treļļus pie manām durvīm.
– Kas tur ir? – jautāju.
- Detaļas
- 2630 skatījumi
Kārlis Krasts ir ieguvis ievērojamu vietu manās jaunības dienu atmiņās, kad mācījos Mākslas Akadēmijā.
- Detaļas
- 2085 skatījumi
Ābeļdārzā, maijā, pašā ziedoņa laikā, kad ziedlapiņas klusi bira zemē, es stāvēju pie atvērta manas mātes zārka. Es no viņas atvadījos.
No tuvā un tālākiem mežiņiem atskanēja dzeguzes dziesmas- to bija tik daudz, un viņu kopīgā, bezgalīgā dziesmā ievijās arī citas skaņas- gan skaļas, gan visklusākās stīgas skaņas...
- Detaļas
- 2147 skatījumi
Savā dzīves darbībā viņš līdzinās Leonardo Da Vinči.
Viņš lūgtu Augustam rasējumus ar roku darbināmām dzirnavām, jaunās paaudzes peļu slazdam un frukterim (ar roku darbināms ventilators graudu attīrīšanai no pelavām). Lai pagatavotu peļu slazdu, jāņem tāds koks, ko pelēm patīk grauzt, tad peles nebaidīsies tajā ielīst. Leonardo norādīja Augustam uz konstrukciju nepilnībām, un rekomendēja izmantot giljotīnas principu. Universāli – viens... un gatavs! Bet kur lai liek dzīvās peles? Tās taču jāuztur, un te bēdu vairāk kā vajag! Medicīnai pietiks ar divām baltām pelītēm. Augustam nācās piekrist: jāiegādājas vairāki kaķi, lai dara savu darbu – ķer un tūlīt arī apēd... Pēc sarunas par rasējumiem, Augusts piedāvāja ciemiņam nākt līdzi un paskatīties kā viņš brūvē alu. Leonardo bija ļoti izbrīnīts, kad ieraudzīja uz noblietētās vāgūža grīdas, uz baltiem palagiem, biezā kārtā, sabērtus miežus. Augusts katru dienu aplaista tos ar ūdeni, kamēr tie sāk dīgt – tādu tehnoloģiju, pēc smaržīgas zelta alus glāzes, Leonardo atzina par labāko visā pasaulē.
- Detaļas
- 2217 skatījumi
Govs smagi nopūšas, saimniece ar striķīti piesien govs asti viņai pie kājas, lai netraucē, paņem beņķīti, noliek spaini, apsēžas, ar abām rokām paņem govs tesmeni un sāk slaukt. Divas mazas, šauras strūkliņas skanīgi atsitas pret spaiņa malu. Blakus aizgaldā blēj aitas, pārkliedzot cita citu. Zirgs hrumšķina āboliņu. Vistu bariņš, ar gaili priekšgalā, kladzinādami nolido no laktas un steidzas pagalmā.
- Detaļas
- 2179 skatījumi
Baltmaizi mūsmājās ēda tikai svētkos. Tēvs gāja uz veikalu, atnesa maisiņu ar miltiem un nedaudz rauga, reizēm arī rozīnes. Mamma iejauca mīklu spainī un lika to raudzēties tēta gultā, zem dūnu segas, siltumā.
- Detaļas
- 3718 skatījumi
Mani piemeklēja laime, es iestājos mācīties Mākslas Akadēmijā. Tomēr klāt nāca jaunas rūpes – man nebija, kur dzīvot, jo uz Rīgu es atbraucu no tālās Neretas.
Mana tā laika sirdsdraudzene Gaida sarūpēja man nelielu kaktu pie skolotājas Liepiņas. Samaksa par dzīvošanu tāda – katru dienu vajadzēja nospodrināt dažus parketa dēlīšus istabā, kurā es dzīvošu. Protams, man nebija par nastu no rītiem aizskriet pēc pāris litriem piena, neizlaistot to, tad aizskriet uz tuvējo aptieku un atnest svaigas dēles stikla burkā, kas bija paredzētas saimnieces veselības uzlabošanai, un varbūt veikt vēl kādu pakalpojumu.
Es ierados jaunā vietā. Mani sagaidīja briļļaina, drukna kundze gados. Caururba mani ar savu pelēko skatienu, un, acīmredzot, palika apmierināta ar manu ārējo izskatu, ierādīja man gultas vietu - matraci uz koka kājiņām. Istaba, kurā man bija paredzēts dzīvot un spodrināt parketu, izrādījās visai plaša. Kāds pirms manis jau bija pastrādājis, daži parketa dēlīši, man par paraugu, spīdēja un laistījās.