Cien. Andrej Ģērmani!
Jūs man sagādājāt lielu prieku ar bagātīgo sūtījumu un jauko vēstuli! Ceru, ka kādreiz būs iespējams tuvāk iepazīties ar Jūsu darbiem, kad būšu Rīgā – šoreiz atliek tikai no visas sirds apsveikt Jūs ar izstādi!
Jūsu rakstnieka spējas ir neapšaubāmas – par to liecina interesantā kompozīcija un sirsnīgā vienkāršā valoda. Vai dzejas arī saceriet?
Es bērnībā sapņoju kļūt par dzejnieci, bet līdz šim brīdim šis sapnis vēl nav piepidījies. Kādu laiku strādāju Varakļānu laikrakstā par lit. Līdzstrādnieci, rakstīju nelielas korespondences par lauku dzīvi. Arī citiem laikrakstiem šad tad biju sūtījusi materiālus. Kādu manu rakstiņu no laikraksta „Sov. Latvija” bija izmantojusi Anna Sakse savā rakstā žurnālā „Novij Mir” – man par to piesūtīja prēmiju 71 rbļ. Tajā laikā tas mani bija pārsteidzis.
Andrej, vai tiešām uzskatiet, ka par manu jaunradi būtu interesanti uzrakstīt? Pati ļoti ciešu, jo sadzīves apstākļi nav bijuši sevišķi labvēlīgi – vēl joprojām nav savas darbnīcas, tas, protams, kavē izvērsties plašumā. Te varbūt ir meklējams, protams, tikai daļēji, arī tas apstāklis, ka vairāk nodarbojos ar dekoratīvo keramiku, skulptūra līdz šim ir bijusi otrā planā. Pēdējā laikā it sevišķi jūtu nepieciešamību visus spēkus veltīt tikai tēlniecībai.
Keramikā esmu ļoti daudz darinājusi dekoratīvus sienas šķīvjus. Ilgu laiku tas man bija mīļākais izteiksmes veids mākslā, jo ļoti patika meklēt kompozīcijas, izejot no stingri noteikta ierobežojuma – riņķa līnijas.
Viens no kompozicionāli un krāsu ziņā bagātākiem ir škīvis „Kaķi”. Tas izpildīts Rīgas ker. fabrikā sarkanajos mālos ar angobām un glazūrām, otrreiz apstrādāts ar lustrām un zeltu Rīgas porcelāna fabrikā. Divi kaķi soļo pretējos virzienos, viens pretstatā sēd aiz viņiem visā augumā, divi citi kaķi lejas malā pa labi un pa kreisi sēdoši, redzami tikai līdz krūtīm. Augšējā labajā pusē no kāda kaķa tikai astes gals. Šī kompozīcija it kā visu laiku liek kustībai riņķveidīgi griezties pa apli, radot iespaidu, ka kaķu ir vesels bars. Krāsu ziņā šai šķīvī izdevušies piesātināti dažādi brūnie no gaišāka līdz sarkanbrūnam un melnam. Kaķu acīs ievilkti zelta riņķīši, dažādu toņu lustras katra klāj savu patvaļīgi izvēlētu asimetrisku laukumu starp kaķu figūrām. Gandrīz centrā neliels zelta gabals (varbūt tas varētu asociēties ar mēnesnīcu?). Šis šķīvis bija Maskavas māksl. Izstādē, tagad Kult. Min. īpašums, atrodas kādā no muzejiem perifērijā.
Otrs šķīvis „Dziļūdens zivis” – Rīgas fajanss, apdedzināts Gžeļas (pie Maskavas) keramikas fabrikā. Zīmējums darināts uz fajansa utiļa ar speciālu kobalta zīmuli, glazēts ar Gžeļas zilo caurspīdīgo glazūru. Te izdevās neparasts zils dūmakains dziļums, tajā telpiski rēgojas zivju kontūras. Kompozīcija stingri loka ietvarā – zivju ķermeņi blīvējas turp un atpakal' cits pie cita, samazinājoties no vidus uz malām, atstājot pašā augšējā un apakšējā malā tikai pa mazai zivtelei. Zivju zvīņu faktūru raksturo enerģiski sagriezta, viļņveidīga līnija. Šķīvis bija 1968. g. jubilejas keramikas izstādē Kuskovā („Gosudarstv. Muzej keramiki i Ūsaģba Kuskovo XVIII veka”).
Vēl daži šķīvji: „Trīslapis” (Kult. Min. īp.), „Vistiņas” (Kult. Min. īp.), „Zilais putns” (prof. Kirchenšteina kolekcijā), „Zivis tīklos” (bija Zvejnieku dienai veltītajā izstādē Sokoļņikos ), „Sarkanā puķe”, „Klusā daba ar ābolu” (ker. Izst. Kuskovā un Maskavas māksl. Rudens izstādē), „Tumša nakte, zaļa zāle” jeb „Zirgi” (ker. Izstādē Kuskovā un izstādē Maņežā „Keramika sadzīvē” – šajā izstādē bija 17 mani darbi keramikā) , „Cirks” („Akrobāti”) un „Cirks” („Jātniece”, Kult. Min. īp.).
Varētu minēt kādas desmit lielas bļodas un vāzes keramikā un porcelānā (kraklē technikā). Par vienu zilu bļodiņu saņēmu Vispasaules mākslas darbu izstādē Maskavā 1957. gada diplomu. Vairāki simti keramikas darbu realizēti mākslas salonā Maskavā, arī valsts iepirkusi ne mazumu, daudz šķīvju pie draugiem. No visiem šiem darbiem daudzi vairākkārt ir bijuši izstādīti kā pie mums, tā aiz robežām, citi izdaiļo sabiedriskās iekštelpas. Pēdējie 3 dekoratīvie šķīvji ievietoti SEV'a bāru nišās Maskavā, Kaļiņina prospektā.
Tēlniecībā paveikts minimums. Kompozīcijas: „Celtniece” (Astrahaņas mākslas darbu galerijā), „Māte” (maizes griezēja, Kult. Min. īp.), „Kolhozniece ar kūļiem”. Paši labākie varbūt būtu inženiera A. Spektora ģīmetne (Maskavas jauno māksl. izst.). Dzīva būdama tēlniece Sāra Ļebeģeva bija par to diezgan atzinīgi izteikusies. Varbūt izdevies profils meitas Mārītes ģīmetnē un varbūt „20-to gadu komjaunieša Petrova ģīmetne”. Varbūt, bet varbūt arī nebūt.
Pašlaik strādāju pie latviešu strēlnieka ģīmetnes 100 gadu Ļeņina jubilejas izstādei. Sen iecerētas pāris kompozīcijas grafikā, bet nepārvaldu techniku. Tāpat dzimtā pusē gaida daži koka bluķīši – bet kad tos izgriezīšu?
Piedalos gandrīz visās Maskavas mākslinieku darbu izstādēs, pēdējās no tām: 1968. g. Maskavas mākslinieku rudens izstade (3 darbi: „Mārītes” ģīmetne, dekoratīva sienas pklāksne „Ziedā” un dekor. sienas šķīvis „Puķes”), otra, pēdējā izstāde 1969. g. Maskavas mākslinieču darbu izstāde, veltīta VII Vispasaules sieviešu kongresam. Daudz darba prasa Mākslas Fonda Maskavas nodaļas iniciatīvā grupa, kurā jau 3 gadus ņemamies ar darbnīcu celšanas organizēšanu. Pavasarī piedalījos jubilejas komunistiskā sestdienā – fabrikā „Sarkanā Roze” veidoju strādnieču pirmrindnieču ģīmetnes (Rajas Soļankinas ģīmetne u. c.). Pašlaik gatavoju dāvanu – savus darbus Istras bilžu galerijai, kuras organizēšanā piedalās visi Maskavas mākslinieki. Ļoti vēlētos kaut ko tādu organizēt arī dzimtenē, teiksim Jēkabpilī (?), kur mācījos vidusskolā. Sen gan tur neesmu bijusi, varbūt jau ir līdzīgs pasākums. Man ir ļoti daudz pazīstamu latviešu mākslinieku, kuri labprāt dāvinātu savus darbus. Jāpadomā par to.
Dzīvei Maskavā ir daudzas gaišās puses: plašas vēstis par mākslu un literatūru no visas pasaules, spraigs dzīves ritms, kas daudz dod, bet arī daudz ņem. Tāpēc neatvietojamu ierosmi un spēku gūstu Rīgas braucienos un, bez šaubām Latvijas dabā, kas dziļi iesakņojusies sirdī. Sevišķi skaista bija 1968. g. vasara, kad gandrīz ikdienas tikos ar prof. Zaļkalnu, kurš Rīgas jūrmalā Dzintaros atpūtās. Daudzas skaistas stundas aizritēja neaizmirstamās sarunās par dzīvi un mākslu. Un kur tad vēl viņa dzejas, ko sirmais meistars ar dziļu izjūtu lasīja!
Darbu izstāde Rīgā ir skaists nākotnes sapnis. Pašlaik gan vēl darbu klāsts, kurus es uzdrošinātos rādīt stingrajiem rīdziniekiem, tāds paskops. Daudz iecerētu darbu vēl jāizveido, daudz jāstrādā pie to pārvešanas materiālā, vēl daudzāk – jādomā.
No Maskavas māksliniekiem mani visvairāk sajūsmina grafiķa Zaharova daiļrade. Viņa grafikas skaidrība un cēlums būtu liela atklāsme visiem, kas šo mākslu nepazīst. Ir arī daudz interesantu tēlnieku: Beļenkovs, Dumaņans, Pologova, Žitkova un d. c.
Mani pirmie soļi ceļā uz MA bija Jēkabpilī, skolotāja A. Pormaļa (pats keramiķis, beidzis MA) vadītajā pulciņā. Viņa rīcībā ir vesels plaukts ar manis veidotajiem un glazētajiem zaķiem. Ļoti vērtīgi bija mācīties pie prof. Zemdega un sevišķi pie prof. Zaļkalna. Meistaru Zaļkalnu uzskatu par vislieliskāko cilvēku, ko jebkad dzīvē esmu sastapusi, un ar dziļu apbrīnu un cieņu pārdomāju un vēl un vēlreiz pētu viņa darbus.
Daudz laba man ir darījuši arī prof. Kirchenšteins, Melderis un citi. Te nu ir pienākusi kārta parunāt par Gresti. Greste bija pirmais lielais latvietis, pie kura es (cita ceļa nezinādama) Rīgā, „celmus lauzt” iebraukusi, gāju. Es viņam biju sveša, kā no gaisa nokritusi. Vēl no savas audzinātājas Kalniņas biju daudz laba par Gresti dzirdējusi (viņus abus saistīja lielā interese par folkloru), tā kā nolēmu ar Gresti dalīties savās rūpēs un lūgt padomu. Rūpes bija lielas vajadzēja sagatavoties (jo nebija speciālās izglītības) un izturēt iestāju pārbaudījumus VMA, kā arī strādāt.
1950. gadā vairākkārt biju gājusi uz Leona Paegles ielu ar savām rūpēm. Kā jau minēju, mēs bijām gluži sveši, taču noklausījies manu plānu klāstu, Greste ļoti mani sadrošināja, teica, ka lūkošot palīdzēt. Atvadoties noteica: ”Pieklibo, kaķīt, pieklibo!”
Esmu viņam pateicību parādā par ārkārtīgi lielo līdzdalību manās gaitās. Pateicoties viņa gādībai, dabūju darbu ZA Ģeogrāfijas un Ģeoloģijas institūtā, kā arī varēju sagatavoties pārbaudījumiem akadēmijā Daiļamatniecības skolas vakara kursos.
Pietika man pāris vārdos izteikt savu lūgumu, Greste jau čirkstināja ar spalvu uz papīra. Viņa rakstītām zīmītēm bija zelta svars. Kādam savam draugam Greste rakstīja: ”Palīdzi šai meitai, no viņas dienās iznāks lietaskoks”. Žēl, ka šī zīmīte bija jāatdod adresātam, dikti gribējās paturēt par piemiņu.
Atceros, priekš tēlniecības studijām man vajadzēja kopēt galvaskausu. Greste uzrakstīja kādam savam draugam, vidusskolas direktoram: ”Iedod šai meitai galvaskausu – tikai ne savu, un, protams, bez ādas un matiem!”. Tādā brīnumvieglā jautrā stilā rakstīdams un runādams, viņš man lieliski palīdzēja praktiski un ļoti uzmundrināja garīgi.
Kādreiz Greste man izrādīja savus zīmējumus – ārkārtīgi groteskas karikatūras un šaržus. Tur bija daudz no viņa „rokraksta”, ja tā varētu teikt. Grestem bija ļoti pievilcīga, dzīva humora izjūta, traukmaina jaunības dvēsele un plaša viesmīlība. Viss tas apvienojies kopējā gaišā tēlā, par kuru domājot, jūtu sirdī dziļu pateicību. Toreiz Gresti kāds mākslinieks gleznoja. Man ļoti gribējās viņa ģīmetni uzveidot. Andrēj, ja Jums gadījumā ir kādas viņa ģīmetnes, lūdzu atsūtiet, kaut paskatīties, es Jums atdošu atpakaļ. Un interesanti, ko Jūs man par viņu variet pastāstīt?
Vēl jāatbild uz Jūsu lūgumu par fotoattēliem – pašlaik, par nožēlošanu, man tādu nav, ja izdosies izgatavot, tuvākā laikā nosūtīšu.
Nosūtīju Jums Matisa izstādes katalogu, bet laikam par vēlu? Ja tā, tad, lūdzu, piedodiet. Žurnālā „Sov. Sojuz” ievietotas dažu šķīvju reprodukcijas, bet, diemžēl, manuprāt krāsas ir gluži citas, nekā uz šķīvjiem.
Lūk, cik daudz esmu pierakstījusi un cik maz Jums pateikusi. Pats galvenais: ļoti priecājos, ka Jūsu dzīvē viss ir labi, vēlu daudz skaistu darbu paveikt, daudz rakstīt, lasīt un būt veselam. Tāpat visiem Jūsējiem. Ja Jums, Andrej, būtu iespējams man biežāk uzrakstīt pa vēstulei, būšu ļoti pateicīga. Par visu, kas jauns Jūsu personīgajā dzīvē, jaunradē un Rīgā.
Paldies par uzaicinājumu ciemos. Varbūt tas kādreiz piepildīsies. Arī Jūs savukārt, lūdzu, vienmēr, kad esiet Maskavā, apciemojiet, zvaniet. Jūs būsiet man kā tāds dzimtenes vēstnesis.
Ar laba vēlējumiem
19. XI 68. g.
Lūcija Daugaviete
P.S. Paldies par sveicieniem Mārītei. Viņa daudz zīmē.