<<Velnus bija vecā šķūņa sienās iegriezuši Vilīša dēli, ganos iedami. Tie bija mākslas darbi, un viņu darinātāji bija īsti mākslinieki. Bet vai aiz trūkuma, vai aiz sava talanta neapzināšanas šie mākslinieki kļuva par ikdienas darba strādniekiem.>>
No J. Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Velni”
Nopļauto lauku rugājos un apdzeltējušā pļavas zālē rudens bija saaudis tīmekļus, un, rīta rasas piesūkušies, tie mirdzēja kā kreļļu virknes. Kamēr Lucija Daugaviete aizdzina uz ganībām govi un aitas, basās kājas nosala un dega kā ugunīs, bet atgriezties mājās viņa tomēr nesteidzās. Patika kavēties lielceļa malā, lai noskatītos, kā uz skolas pusi aizripo pajūgi, kā, uz lādītēm, somām un saiņiem sasēduši, ratos čalo zēni un meitenes.
Lucija vairs neiederējās viņu pulkā, jo kopš pavasara jau galda atvilktnē glabāja gatavības apliecību. Neretas vidusskolā Lucijas solā tagad sēdēja kāda cita meitene, bet viņa pati vēla klēpjos auzas un vakaru mijkrēslī virtuvē pie plīts mizoja ābolus. Bija augļiem bagāts rudens, un Jaunzemu dārzā tie bira kā krusa. Lucija ābolus sagrieza un izkaltēja, jo cerēja, ka tie būs piedeva studentes trūcīgajā uzturā. Pat kursa biedrus varēs kādreiz pacienāt. Bet tādas cerības pamazām izsīka, tāpēc, ka tēvs par šīm lietām negribēja dzirdēt un māte, visu mūžu radusi vīram klausīt, bijīgi klusēja. Mājās vajadzēja strādnieku. Tikko dibinājās kolhozi, un abi vecie Jaunzemi nolēma, ka nebūsi paēdis no tā, ko sola par izstrādes dienu, tādēļ izdevīgāk pagaidām turēties savrup.
Bet Lucija naktī sapņos bieži brauca uz Rīgu, reizēm pat gāja it kā kājām uz turieni, kur miglā vīdēja gotiskiem tornīšiem un izciļņiem greznotā akadēmija. Bet, tiklīdz tai tuvojās, sapnis izgaisa. Dažreiz viņa tika līdz parkā stāvošajam Rozentālam vai līdz parādes durvīm, bet iekšā nekad. Lūk, kādēļ mocīja bezcerīgas skumjas, raugoties no rītiem uz zēniem un meitenēm, kas traucās uz skolu.
Reiz, kad Lucija ceļmalas tīrumā palīdzēja tēvam zārdot vēlīnos miežus, pa ceļu garām gāja Rita, meitene pašaustos pelēkos bruncīšos, izbalējušā katūna blūzē, bet plecos tik pilnu mugursomu, ka likās: punduris stiepj pamatīgu kupri. Ieraudzījuši nācēju, Lucija pārlēca pār grāvi un gāja parunāties, jo abas taču kādu laiku mācījās vienā skolā. Rita vispirms atsprādzēja un noņēma somu, tad, sviedrus slaucīdama, paziņoja, ka nu jau trīs nedēļas esot skolotāja Mēmeles skolā. Tagad stiepjot savai klasei grāmatas, lūk, aritmētiku un lasāmo… Bet nākamajā vasarā arī pati sākšot mācīties Pedagoģiskajā institūtā neklātienē. Lucija apskatīja grāmatas, noprasīja, kā jūtas tāds steigā izcepts skolotājs, un pabrīnījās kā Rita sadomājusi šo nastu stiept veselus divdesmit piecus kilometrus. Vai direktors nevarēja atsūtīt uz staciju pajūgu? Rita, atzina ka varējis gan. Taču, kamēr sameklē zirgu uz izbraukā, vedējam visa diena pagalam. Pie tam nīkt uz vietas un gaidīt nebija Ritas dabā. Labāk jau lēnām uz priekšu. Kas zina, var gadīties braucējs, kam ceļš uz to pusi, - aizvedīs. Lucija izstāstīja arī savas bēdas.
- Zini ko! – Rita drošināja. – Labāk nāc pie mums uz Mēmeles skolu! Tur vajag vēl vienu skolotāju, tādu, kas saprot ko no zīmēšanas. Šodien pateikšu par tevi direktoram…
Jau pēc nedēļas tēvs veda Luciju uz Mēmeli. Abi braucēji sēdēja ratiem šķērsām pārliktajā gultiņā. Vecais saīdzis murmināja, ka pēc brokastīm varēs pļaut auzas, jo migla līst uz zemi un arī citas pazīmes rāda, ka diena būs laba. Šitādā laikā tīri grēks dauzīties apkārt. Šoreiz Lucija viņā neklausījās. Prātā bija nez kad dzirdētas dzejas rindas: “No rudens matiem migla līst…” Viņa iztēlojās, ka to labi varētu atveidot mālā, kokā vai pat akmenī. No rupji aptēstās pamatnes izaug sievietes stāvs, kam plānās drānas ļauj nojaust visas ķermeņa līnijas. Bet mati šķipsnām iziruši pār pleciem un pieri – smagi, slapji. Vaibstos grūtsirdība un skumjas.
Ak, nē! Lucija noskurinājās. Kaut kas tāds derēja vienīgi kapa piemineklim. Kādēļ iedomāties nāves simbolu tik skaistā rītā, kad pašai deviņpadsmit gadu un īstā dzīve nupat sākas?
Kad viņi iebrauca skolas pagalmā, migla sāka izgaist. Tikai upes ielejā aiz pils parka vecajiem kokiem bija vēl pārklāta kā ar baltu dvieli, un viņā krastā dziedāja Lietuvas gaiļi.
- Dzirdi? Tas uz laika pārmaiņu, - ausījās Jaunzemu tēvs, apmetinādams grožu galu ap vecas lapegles stumbru.
Viņam prātā bija nesazārdotās auzas, un Lucija saprata: kavēties nedrīkst. Ātri izcēla no ratiem saiņus ar grāmatām un drēbēm, gultiņu nolika turpat zemē, lai tēvs var drīzāk griezt zirgu uz māju pusi. No skolas lieveņa kāpnēm jau nāca šurp direktors, tāds resns un omulīgs, un sniedza Lucijai mīkstu, tuklu roku.
Pievakarē abas jaunās skolotājas Rita un Paula iegāja paskatīties, kā Lucija iekārtojusies. Bijušās muižnieku pils plašajā un augstajā istabā šaurā koka gultiņā izskatījās nožēlojami niecīga. Bāla šķita pat Jaunzemu mātes austā sega ar koši zilām un sarkanām strīpām. Galds un divi krēsli bija sameklēti tepat skolā. Grāmatplaukts sastatīts no malkas šķūnī salasītiem bluķīšiem un dēļu galiem. Lucija pašlaik izvietoja savu nelielo mantību, pēc tam pacienāja viešņas ar āboliem. Drīz viss, ko vērts redzēt, bija apskatīts. Lucija pat uzvilka parādīt savu vienīgo svētku kleitu no pašaustas sarkanbrūnas vadmalas. Drāna mātei bija izdevusies – vienmērīgi nokrāsota, labi savelta un nopresēta. Visas atzina, ka tāds šuvums ar augsto apkaklīti valkātājai ļoti piestāv, Par pirmo algu Lucija vēl nopirks labas kurpes, un tad būs pavisam skaisti.
- Pagaidiet, meitenes, es vēl jums ko parādīšu, - sirsnības aizkustināta, Lucija nenocietās un atraisīja krāsns kaktā nolikto saini.
- Kas tur varētu būt? – minēja ziņkārīgā Rita.
- Mans Knauķis, - Lucija atbildēja un atsedza mitru maisa drēbi. No māla bija izveidota puisēna galva. Pastieptās lūpas un mazais deguns apaļo vaigu vidū piešķīra zeņķim bezbēdīgu izteiksmi, bet mati griezās cirtainās un biezās sprogās.
- Vai! Plecs atšķēlies! Tāpēc, ka māls nav apdedzināts, - Lucija, plaisu pamanījusi, žēlojās, un viņas balsī dzirdēja tik patiesas skumjas, it kā būtu notikusi nez kāda nelaime.
Paula un Rita saskatījās. Taisnība: puikiņš jau nebija slikts, taču māls paliek māls. Ko tik daudz sūkstīties!
Bet cilvēki ir dažādi. Ej un sazini, kas kuram sāp!
Tovakar, kad Mēmeles skolā pirmoreiz iedegās elektriskā gaisma, neviens negulēja vēl pēc pusnakts. Guļamistabās sarunājās, smējās un draiskuļojās skolēni, bet skolotāji nerājās. Tie paši gāja viens pie otra ciemos, lai pārliecinātos, kurā dzīvoklī visgaišākās spuldzes. Katrs centās viesus ar kaut ko pārsteigt. Lucija Daugaviete visus pacienāja ar ābolu kompotu, bet direktors atļāva pagrozīt tikko nopirktā radiouztvērēja pogas. Nosprieda, ka tāds aparāts ir īsts pēckara brīnums. Pavisam niecīgs, bet uztvēra savas sešas vai septiņas raidstacijas. Maksāja tīro nieku – toreizējā naudā simt piecdesmit rubļu. Ja tādus atvestu no Rīgas kādus piecus vai sešus, tad katra skolotāja dzīvoklī būtu gan mūzika, gan ziņas par notikumiem pasaulē. Turpat uz vietas dzima lieli nodomi. Direktors taču nedrīkstēja pieļaut, ka skolotāji dzīvo kā tādi tumsoņi. Skaidrs: vienam jābrauc uz Rīgu iepirkties. Tāds ceļojums gan paņēma divas vai trīs dienas. Bet tas bija nieks pret tiem tūkstošiem diennakšu, kas visiem šinā skolā vēl būs jānodzīvo. Stundas nolēma pārkārot, un Lucija Daugaviete āva kājas braucienam pēc radiouztvērējiem.
Pagāja divas ceļojumam atvēlētas dienas un pienāca trešā. Pievakarē abas draudzenes Rita un Paula pa veco liepu aleju aizgāja līdz lielceļam. Tas rudens pustumsā tecēja pretī tukšs un kluss. Abas uzkāpa kalniņā pie muižas rijas drupām un skatījās, vai no dzirnavu puses kāds nenāk. Ja būs smags nesamais, varēs paiet pretī. Neviena! Aiz upes Lietuvas pusē ceļa gruvešos rībēja rati, bet šis krasts kā izmiris.
Arī ceturtajā un piektajā dienā Lucija nepārbrauca. Stundu starpbrīžos skolotāji sprieda un gudroja, kas varētu būt noticis. Direktors, vienīgais vīrietis skolā, aizmetinājis īkšķus aiz bikšu jostas, nez kuro reizi jau soļoja pa savu iemīļoto apli – durvis, logs, telefons – un ar labsirdīgu ironiju mēģināja satraukto sieviešu prātos ieviest kaut kādu loģiku. Tiesa gan – Rīgā bija tūkstošreiz vairāk ļaužu nekā visā Mēmeles pagastā. Gadījās arī dzirdēt, ka žuļiki šajos pēckara gados iemanījušies izraut sievietēm naudu pat no ņiebura vai apakšbrunču kabatas. Bet Lucija taču bija jauna, ņipra meiča un nevarēja pazust kā adata siena kaudzē. Ja nozags ceļa naudu, viņa atnāks no Rīgas kājām. Simti un tūkstoši, ko uzskatīja par bojā gājušiem, pat no kara pārnāca. Atgriezīsies arī Lucija no Rīgas – ja ne šodien, tad rīt vai aizparīt. Direktors pats bieži bija pieredzējis, ko nozīmē tāds brauciens. Dienām ilgi nācās nīkt rindā pie autoostas barakas, kamēr dabūja biļeti. Vienīgais autobuss, kas uzturēja satiksmi gar Lietuvas pierobežu, allaž bija piebāzts kā siļķu muca. Direktors bija ar mieru kaut zvērēt, ka Lucijas pārradīsies mājās sveika un vesela.
Tā arī bija. Viņa atnāca kāda vēlā vakarā jaunās nedēļas sākumā tāpat tukšām rokām, kā aizbraukusi. Mēteli nenovilkusi, uzkāpa otrajā stāvā, kur direktora dzīvoklis. Laikam atvainojās par darba kavēšanu un atveda neizlietoto naudu.
Rita un Paula nevarēja vien sagaidīt, kad Lucija nāks lejā uz savu istabu. Ātrāk gribējās zināt, ko atbraucēja piedzīvojusi un kāpēc atgriezusies bez radioaparātiem.
Bet viņa izturējās noslēpumaini. Apprasījās, kā gājis pa šo laiku skolā, bet par Rīgas braucienu neuzsāka ne vārda. Pabīdīja galdu tuvāk logam, uzlika tam virsū krēslu, pakāpās un sāka ņemt nost aizkarus, nopirktus par pirmo algu. Zili rūtotā drāna atraisījās no stieņa un mīksti saplaka uz grīdas.
- Es tev tos dāvinu. Vai gribi? – viņa solīja Ritai un, pabīdījusi galdu pie otra loga, ņēmās atbrīvot nākošo stieni.
- Kāpēc dāvini? Vai tev aizkari vairs nepatīk? – brīnījās meitenes.
- Patīk. Bet ar tiem man tagad nav ko iesākt. Tāds auduma raksts noder tikai te – pils vecmodīgajiem logiem. Bet mātei es šādu drānu nedrīkstu rādīt. Ausis man noplēsīs par izniekoto naudu.
- Pati tu šeit vairs nedzīvosi?
- Nē. Jau rīt braucu uz Rīgu, tāpēc šonakt jāsakravājas. Mani uzņēma Mākslas akadēmijā.
Lucija gatavojās aizbraukt? Doties prom tādā naktī, kad aiz cieši aizslēģotajiem logiem vējā krakstēja parka egles un nemīlīgi šalca vēl neaizsalusī upe! Bet vecās pils istabā balto podiņu krāsnī tik jauki sprēgāja malkas šķilas. Ja gribi, sakurini tā, ka ķieģeļi dzied! Bet pie griestiem mirdzēja gluži jauna elektriskā spuldze. Tepat aiz durvīm bija klase. Nevajag ne sniegu, ne dubļus brist, lai tajā nokļūtu. Dažus soļus tālāk skolas ēdamistabā katru dienu siltas brokastis, pusdienas, vakariņas. Pieklājīga alga, darbs ar dzīvespriecīgiem bērniem, krietni draugi, vakaros grāmatas…
- Bet ko tev sacīja direktors? – Rita jautāja.
- Lūk, tā: “Priekšzīmīga pilsone tu pagaidām neesi, bet par labu mākslinieci tev katrā ziņā jānokļūst.”
- Ko tas nozīme?
- Viņš tikai pēc sava prāta sagrozīja kādu senu izteicienu.
- Un nedusmojās?
- Tikko visu izstāstīju, saprata mani.
Noticis tā. Kad Lucija iebrauca Rīgā, viņai likās, ka iepirkumiem diezgan laika. Kādu brīdi gribējās pasēdēt skvēriņā un no tālienes palūkoties, kādi izskatās laimīgie, kas virina akadēmijas durvis. Beidzot pati sadūšojās un nolēma pārkāpt sapņu robežu. Viņa pievienojās kādam jauniešu pulciņam un iegāja gaitenī, lai redzētu, kā diženā celtne izskatās iekšpusē. Tālāk notikumi risinājās paši no sevis. Pēc pusstundas viņa rakstīja iesniegumu, ka vēlās mācīties tēlniecību un kārtot iestāšanās eksāmenus.
Iepirkumi aizmirsās un turpmākajās dienās likās, ka nekad pasaulē nav dzīvojusi tā Lucija Daugaviete, kas Mēmeles skolā mācīja ģeogrāfiju un zīmēšanu.
- Nestāsti, ka tu akadēmijā iegāji gandrīz nejauši, - Ritu kaitināja tāda vienaldzība pret skolotāja darbu. – Droši vien tu visu izlēmi toreiz, kad pieteicies braukt pēc radioaparātiem?
- Izlēmu gan. Pat gatavības apliecību paņēmu līdz. Tikai necerēju, ka man tā veiksies.
Lucija iesaiņoja mantas: mātes austo segu, jauno vilnas kleitu, dažas grāmatas.
- Meitenes, atnesiet spaiņus, bļodas, piena kanniņas! Sadalīsim to, kas vēl atlicis žāvēto ābolu maisā!
- Neblēņojies! – pretojās Paula. – Ved uz Rīgu, noderēs tev pašai1
- Nevaru aizvest, meitenes. Paskatieties, cik daudz saiņu.!
- Un šito arī ņemsi līdzi? – Rita rādija uz puiku ar atlūzušo plecu.
- Kā lai es pametu savu Knauķi! Tas mans pirmdzimtais.
Kad mantas bija iesaiņotas un āboli izdalīti, Lucija vēlreiz pārskatīja nelielo iedzīvi. Gultiņu, traukus un citas nevajadzīgas lietas tēvs brīvākā dienā aizvedīs un Jaunzemiem. Galdiņu un krēslus aiznesīs uz skolotāju istabu. Kādreizējais barona kabinets ar skatu uz parku un upi paliks tukšs līdz tam brīdim, kamēr atnāks cits skolotājs – ar citādiem sapņiem nekā Lucijai Daugavietei.
- Meitenes, jūs taču nedusmojaties, ka tā iznāca? – viņa šķiroties jautāja.
- Patiesību sakot, nē, - atbildēja Rita.
- Iedomājies! Pēc gadiem mēs lasīsim, ka tādu un tādu skulptūru izcirtusi Lucija Daugaviete,
- Ak, Ritiņ, cik tas vēl tālu! Ej nu sazini, kā tad būs! Slikti nebija arī te, skolā. Bet kāpēc lai es savu mīlestību atstāju novārtā?
- Ritai un Paulai arī bija skaidrs, ka ar mīlestību nejoko, tāpēc Lucijai pa rudens tumsu un dubļiem jādodas tālajā ceļā.
… Arī tagad, pēc daudziem gadiem, Luciju Daugavieti vasarās šad un tad redz neretiešos. Mēnesi vai divus viņa ciemojas pie tēva Jaunzema dārza mājiņā. Līdzi viņai ir meita – slaida un lunkana kā rīkste. Šī pusaudze jau rīta agrumā, kā bezdelīga uzmetusies uz aploka kārtīm, savā skiču albūmā zīmē sovhoza lopkopi, kamēr tā ar vājpienu dzirdina mazos teļus.
- Tu, būdama pilsētniece, varēji vēl kādu stundiņu pagulēt. Redzi, saulīte tikko mazā gabaliņā, - šī meitenei saka.
- Arī Maskavā no rītiem ilgi neguļu. Mammucis agri steidzas uz tēlnieku darbnīcu, un tad es taisos uz skolu. Mēs taču dzīvojam jaunajā rajonā – Usijeviča ielā. Tas ir pie metro stacijas “Aeroflot”.
- Ko tu man tādas lietas stāsti! Maskavā taču neesmu bijusi.
- No tiesas? Tad gan rudenī, kad teļus ieliks kūtī, atbrauciet pie mums!
- Vai nu es galvu esmu saspiedusi, ka viena pati laidīšos uz tik lielu pilsētu? Aizmaldīties var.
Bet slaidā bezdelīga, uz teļaploka kārtīm tupēdama, tikai švīkā ar mīkstu zīmuli pa papīru un vidžina it kā svešā mēlē.
- Jā, siluetam jābūt skaidram. Taču mammucis saka, ka svarīgāka esot noskaņu gamma.
Tad lopkope uzsāk skaidrāku valodu.
- Paklausies! Tava māte, tos akmeņus kaldama, droši vien nopelna brangu naudu. Bet tev, rīts vai vakars, svētdiena vai darbadiena, tās pašas garās bikses kājās un tā strīpainā jaciņa mugurā. Es nezinu, kā tev, bet man gan patīk pucēties.
- Ha, ha! Ne jau materiāls nosaka mākslas darba vērtību, - bezdelīga švirkst.
Vai no šīs kādu gudrību dabūsi! Kad teļi padzēruši, lopu kopēja meitenei pār plecu ieskatās zīmējumā. Tur redz kūti, ābeļdārza stūrī un viņu pašu te pie teļiem aiz aploka žoga. Bet citā lapā atkal vecais Jaunzems – nu gluži kā dzīvs! Lai nu vēl viens cilvēks saka, ka bērni neiedzimst vecākos. Šitā pati bižainā bezdelīga – kā izspļauta Lucija Daugaviete. Tā arī meitenes gados bijusi apburta uz to savu mākslu.
Avots: Grām. Ķuzāne Lucija. Mana Augšzeme stāsta.- Rīga, Liesma, 1970.- 141.lpp.- 26.- 37.lpp.