Glezna "Aitas kalnos".
Horizonta līnija maigi izliekta, kā ķermeņa līnija ar apjomiem, iedobumiem un izciļņiem. Vietām to krusto vientuļa kociņa siluets; tālumā, miglā, nemanāmi blīvējas rozā kalnu grēdu ieži.
Kalnu grēdu pakājē izkaisīti akmeņi – laikmetu zemes kustību nospiedumi. Vērīgs skatiens starp akmeņiem atrod snaudošu aitu bariņus – svelmē, ēnu meklēdamas, guļ cieši cita citai piekļāvušās.
Krustodams visu, kā divās daļās sadalīta šaura prievīte, starp akmeņiem, te parādās , te izzūd zilganpelēks strautiņš.
Sausa zāle, tomēr aizās viegli manāms kāds zaļums.
Klusums; tālumā debesīs balts punkts – laikam mākonis. Izliektu kociņu ēnā sastingušas kazas. Karstums visu vieno. Cilvēki, cilvēku bari, aizgāja kaut kur tālumā. Svinīgs klusums un harmonija.
Ainava izdevusies. Gleznas maliņā gandrīz nemanāmi rakstīts – MVD.
Glezna "Melnā Klusā daba".
Zeltā mirdz atvērta senatnīgā grāmata par mūžību CILVĒKA GARA DARBS; spalva, kas pavada ceļā.
Pasaulīgā dzīve: zāles un ziedlapiņu herbārijs, smiltis, kas ar gara spēku pārvērstas par stiklu, papīru, audumu... Uz melna auduma lauztas līnijas. Visam pamatā – melna krāsa, kā neizbēgamu pārvērtību visa un visu simbols.
Un – zilganpelēka neaptverama bezgalība.
Glezna "Strūklaka."
Maržik un Majchik
Spēlējot ar ūdeniti:
Iegūt, ielej, un tad uzlej,
Izlej viens otru,
Un viss pilnīgi nojume;
Abi iekrīt peļķe,
Abi asaras pārlej...
Balucka – Lūcija Daugaviete
19.03.1987.