Pa galvu pa kaklu skrienu atvērt, kad dzirdu skanīgus un nebeidzami jautrus treļļus pie manām durvīm.
– Kas tur ir? – jautāju.
Treļļi kļūst skaļāki, skanīgāki, vijas un lido uz augšu. Es priekpilnā sajūsmā nogaidu kādu brīdi, tveru durvju rokturi, un durvis ir vaļā.
Viņa ielido man plaukstās – silta, pukstošu sirdi dzīva būtne. Ienes istabā vēsumu, smaržo pēc vēja, zemes un zāles.
Manā mazā dzīvoklītī viņa lidinās šurpu, turpu; viss viņai interesē.
Viņa grozās kā spalviņā, gan dzied, gan darbojas, vai vienkārši maigi skatās uz manis.
Kad vēlu vakarā atgriežos no darba, kas atrodas ārpus pilsētas, vai no fabrikas, es satraukti veru durvis vaļā un tūdaļ saku: tuk, tuk, bet, ja esmu ļoti satraukusies, tad; tuk, tuk, tuk! Bet no istabas atskan: tuk! Tātad viss ir kārtībā, neviens manu zīlīti nav nobiedējis. Viņa ir šeit – un es smaidu! Tā ir mana un Volodjas meitiņa.
1968.g.13.aprīlī