Ābeļdārzā, maijā, pašā ziedoņa laikā, kad ziedlapiņas klusi bira zemē, es stāvēju pie atvērta manas mātes zārka. Es no viņas atvadījos.
No tuvā un tālākiem mežiņiem atskanēja dzeguzes dziesmas- to bija tik daudz, un viņu kopīgā, bezgalīgā dziesmā ievijās arī citas skaņas- gan skaļas, gan visklusākās stīgas skaņas...
Mamma cēli un mierīgi gulēja, pirmo reizi mūžā neskatījās uz manis. Likās, ka viss, pilnīgi viss apkārtnē piederēja viņai: tikai viņai piederēja pasaule, tikai viņai – nekustīgai un bālai, tika veltītas skumīgās putnu dziesmas. Arī viņas dārza saldais aromāts, no kura viņa visu savu mūžu apdāvināja ar ogām un āboliem nabadzīgus un bagātus ceļiniekus, kur visi pasaules ziedi viņas dārziņā priecēja acis ,un ar viņas dāsnu roku tika nogriezti priecīgiem dzīves notikumiem, vai arī aizgājējiem.
Es negribēju atvadīties, bet es atvadījos no mammas.
Tagad mūs šķir neaptverama gaisa telpa un dziļš klusums. Pat visātrākajam putnam vajadzētu ilgi lidot pret vēju, visu cauru nakti, un tikai pret rītausmu, varbūt, bezspēkā tas nolaistos uz līka zara kādā vecā priedē kapu kalniņā, kur kā es zinu, tagad atrodas mana mamma...
Bet es nezinu, cik daudz laika ir atvēlēts kapu kalniņam dzimtajās ārēs, jo zemes arājs katru gadu piear klāt kādu jaunu vagu savam laukam.
07.03.1986.
Strobuku kapsēta