Par mākslinieci
Lasīt, arī: Grāmata par mākslinieci „Lūcijas Daugavietes dzīve, viņas pašas stāstīta mazmeitai Mārai”.
Lūcija Daugaviete Augusta meita dzimusi Latvijā „Ezeru”mājās, Pilskalnē. Viņa absolvējusi vidusskolu Jēkabpilī. Studiju laikā viņa sāka strādāt keramikā skolotāja A.Pormaļa vadībā. 1957. gadā absolvēja Rīgas Mākslas akadēmijas Tēlniecības fakultāti (profesors Т.E. Zaļkalns). Kopš 1957. gadа Mākslinieku savienības locekle (tēlniecības nodaļā). 1957. gadā Maskavā Starptautiskā jauniešu un studentu festivāla diplomants. Dzīvoja un strādāja Maskavā. Piedalījās daudzās izstādēs. Strādāja keramikas, tēlniecības, akvareļa tehnikās. Viņas darbi atrodas muzejos gan bijušajā Padomju Savienībā, gan citur ārzemēs. Viņa nomira 2013. gada 30. maijā Maskavā. Pelni tiek aprakti dzimtenē Strobuku kapos.
Ļoti interesanta ir pati Lūcijas Daugavietes dzīve. Tā ir atspoguļota mājas lapā dažādos tekstos, fotobiogrāfijā un piezīmēs par mākslinieces bērnību. Daudzi notikumi no viņas dzīves atspoguļoti pašas Lūcijas Daugavietes tekstos sadaļā Daiļliteratūra – tādās esejās kā: "Dzimtas izpēte un analīze", "Mežonīgā skolotāja" u.c
- Detaļas
- Skatīts: 371
<<Velnus bija vecā šķūņa sienās iegriezuši Vilīša dēli, ganos iedami. Tie bija mākslas darbi, un viņu darinātāji bija īsti mākslinieki. Bet vai aiz trūkuma, vai aiz sava talanta neapzināšanas šie mākslinieki kļuva par ikdienas darba strādniekiem.>>
No J. Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tēlojuma “Velni”
Nopļauto lauku rugājos un apdzeltējušā pļavas zālē rudens bija saaudis tīmekļus, un, rīta rasas piesūkušies, tie mirdzēja kā kreļļu virknes. Kamēr Lucija Daugaviete aizdzina uz ganībām govi un aitas, basās kājas nosala un dega kā ugunīs, bet atgriezties mājās viņa tomēr nesteidzās. Patika kavēties lielceļa malā, lai noskatītos, kā uz skolas pusi aizripo pajūgi, kā, uz lādītēm, somām un saiņiem sasēduši, ratos čalo zēni un meitenes.
Lucija vairs neiederējās viņu pulkā, jo kopš pavasara jau galda atvilktnē glabāja gatavības apliecību. Neretas vidusskolā Lucijas solā tagad sēdēja kāda cita meitene, bet viņa pati vēla klēpjos auzas un vakaru mijkrēslī virtuvē pie plīts mizoja ābolus. Bija augļiem bagāts rudens, un Jaunzemu dārzā tie bira kā krusa. Lucija ābolus sagrieza un izkaltēja, jo cerēja, ka tie būs piedeva studentes trūcīgajā uzturā. Pat kursa biedrus varēs kādreiz pacienāt. Bet tādas cerības pamazām izsīka, tāpēc, ka tēvs par šīm lietām negribēja dzirdēt un māte, visu mūžu radusi vīram klausīt, bijīgi klusēja. Mājās vajadzēja strādnieku. Tikko dibinājās kolhozi, un abi vecie Jaunzemi nolēma, ka nebūsi paēdis no tā, ko sola par izstrādes dienu, tādēļ izdevīgāk pagaidām turēties savrup.
Bet Lucija naktī sapņos bieži brauca uz Rīgu, reizēm pat gāja it kā kājām uz turieni, kur miglā vīdēja gotiskiem tornīšiem un izciļņiem greznotā akadēmija. Bet, tiklīdz tai tuvojās, sapnis izgaisa. Dažreiz viņa tika līdz parkā stāvošajam Rozentālam vai līdz parādes durvīm, bet iekšā nekad. Lūk, kādēļ mocīja bezcerīgas skumjas, raugoties no rītiem uz zēniem un meitenēm, kas traucās uz skolu.
- Detaļas
- Skatīts: 206
Maskavas izstāžu galerijā “Čistije prudi”, pašā pilsētas centrā, atklāta Daugaviešu dinastijas mākslas darbu izstāde “Dialogi ar seniem meistariem”. Tajā ir skatāmi Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Teodora Zaļkalna audzēkņu Lūcijas Daugavietes (keramika) un Vladimira Cimmerlinga (skulptūra), kā arī viņu meitas gleznotājas Māras Daugavietes un znota Georgija Uvārova gleznas.
Vecāki jau ir devušies viņsaulē, taču Māra Daugaviete šodien ir plaši pazīstama Maskavas mākslinieku aprindās. Kopš 1984. gada - Maskavas Mākslinieku savienības glezniecības sekcijas biedre, daudzu izstāžu dalībniece Krievijā un ārzemēs. Māras Daugavietes meita Māra ir teātra scenogrāfe un arī ir Maskavas mākslinieku savienības biedre. Otra meita Maija ir skatuves tērpu māsliniece, strādā glezniecībā, grafikā un multiplikācijā.
- Detaļas
- Skatīts: 466
Tas bija ļoti sen, kad es redzēju, kā Lūcija Daugaviete strādā ar mālu. 1954. gadā biju trīspadsmitgadīgs J.Rozentāla mākslas skolas audzēknis. Mums ar Mākslas akadēmiju bija kopīga ēdnīca, un tur mani uzrunāja 4. kursa studente Lūcija. Viņa ar dekāna atļauju esot noorganizējusi veidošanas pulciņu un man esot veidošanai ļoti piemērots kakls (garš,ka labi saskatāma kakla bedrīte), zods, matu cekuls utt. Lai nākot pozēt. Es piekritu. Mani nosēdināja uz grozāma sēdekļa, lai var noskatīt un nomērīt no visām pusēm. Telpas stūrī bija paliela vanna ar iemērktu zilo mālu, kas ik pa laikam bija jāpārmīca. Mani veidoja Lūcija un vairāki jaunāko kursu studenti, starp tiem Aivars Gulbis,kas vēlak kļuva par redzamu skulpturālu un dekoratīvu darbu autoru republikā, un divi studenti no gleznotāju kursa – Indulis Ranka, kas vēlāk pilnīgi pārkvalificējās par tēlnieku un strādāja galvenokārt granītā, un Jāzeps Pīgoznis, kura daudzpusīgajā ampluā bez gleznām un grafikām ietilpst arī virkne tēlniecisku medaļu. Abi gleznotāji mazliet nedroši lipināja, kā man šķita, kubistiskas un parupjas formas, bet Lūcijas steks, manuprāt darīja brīnumus, vismaz man tas bija jaunums, ka tā – droši un trāpīgi – var uzburt manus puiciskos vaibstus. Man bija jaunums arī tā atmosfēra, kas valdīja darbnīcā – brīva, asprātīga vārdu pārmaiņa un reizē cieņas pilna attieksme pret mākslas (tēlniecības) mūzu. Lūcija un viņas studiju biedri – Tālis Gaumigs, Kārlis Krasts, Vladimirs Cimmerlings, Gaida Grundberga – man kļuva autoritātes.
- Detaļas
- Skatīts: 1630
„Balucka” – tā sevi sauca vecmāmiņa Lūcija, vai vienkārši – Baba Luka, kad rotaļājās ar mazbērniem. Vecmāmiņa bija ļoti jautra, neapturami jokoja un bieži izstrādāja īstas nerātnības; savādā vecmāmiņa-nerātnele, tāpēc iesauka Balucka viņai ļoti piestāvēja. Pēc trakulīgas jautrības un smiešanās, ka pat vēders sāk sāpēt aiz smiekliem, viņas mīļākā frāze bija: „Pajokojām – un pietiks!” Daudzus notikumus varētu atcerēties – kādu dienu mēs abas ar viņu pārplēsām šķīvi uz pusēm; viņa dejoja un dziedāja; mācīja kaķēnu izmakšķerēt zivi no spainīša ar ūdeni – un iemācīja! Laikam jau viņa bija visjautrākā un izdomas bagātākā vecmāmiņa uz pasaules. Es viņu bieži atceros.
Mazmeita Maržik
- Detaļas
- Skatīts: 2173
Lūcija Daugaviete piedzima 1926. gadā Latvijā „Ezeru” mājās, Pilskalnē, Neretas apriņķī. Tēvs - Augusts Daugavietis, māte – Minna Daugaviete (dzimusi Lasmane). Šeit apskatāmas dažas fotogrāfijas , kas veltītas L. Daugavietes dzīvei.
Māja „Ezeri”, 70-tie gadi
- Detaļas
- Skatīts: 969
{jcomments on}5 oktobris 2017 Lūcijas Daugaviete apritēja varētu 91 gads. Veltājam viņai šo Virtuālo izstādi, kas sastāv no Lūcijas portretiem, kas izveidota viņas meitu - mākslinieci Māru Daugaviete dažādos laikos: "Atmiņas Lūcijas".
- Detaļas
- Skatīts: 1583
Lucija Daugaviete
1926 – 2013.30.05.
Kur Tavs sākums? Kāds Tavs gājums? Kad un kāda būs Tava atgriešanās? Mūžīgā palikšana – bērnos, darbos, savā valstī un tautā. Tā var sacīt par katra cilvēka mūžu, jo nākam no saviem vecākiem šeit, uz savas Zemes, un atgriežamies pie vecākiem Debesīs.
- Detaļas
- Skatīts: 1181
Cien. Andrej Ģērmani!
Jūs man sagādājāt lielu prieku ar bagātīgo sūtījumu un jauko vēstuli! Ceru, ka kādreiz būs iespējams tuvāk iepazīties ar Jūsu darbiem, kad būšu Rīgā – šoreiz atliek tikai no visas sirds apsveikt Jūs ar izstādi!
Jūsu rakstnieka spējas ir neapšaubāmas – par to liecina interesantā kompozīcija un sirsnīgā vienkāršā valoda. Vai dzejas arī saceriet?
- Detaļas
- Skatīts: 1673
Augusts Daugavietis uzcēla šo māju. Agrāk mājas nosaukums bija „Jaudzumi”, vēlāk, kad noskaidrojās, ka Neretas apriņķī māja ar tādu nosaukumu jau ir, to pārdēvēja par „Ezeriem”. Mājas apkārtnē bija daudz mazu ezeriņu un purviņu, bet mežā atradās liels kūdras purvs Ezeriņi.
- Detaļas
- Skatīts: 1663
70-to gadu beigās L. Daugaviete strādāja ar akvareli. Gleznoja ziedus un kluso dabu. Viņas darbi tika aktīvi pirkti. Daži darbi ir saglabājušies.
Lukturīši
