No grāmatas „Lūcijas Daugavietes dzīve”, viņas pašas stāstīta mazmeitai Mārai.
Māra Uvarova pēc Lūcijas Daugavietes stāstītā. Iesākta 2006.gadā.
Mācīšana.
Pēc skolas beigšanas Lūcija atbrauca uz mājām. Un 1949.gadā, Neretā, viņu satika rakstniece Lūcija Ķuzāne, kura aicināja Lūciju strādāt Mēmeles skolā. Meitene piekrita. Ļoti agri no rīta (ziemā vēl ir tumšs) viņa kājām mēroja 14 km garu ceļu no „Ezeriem” līdz darbam. Tur viņa pasniedza zīmēšanu, mūziku, fizkultūru un pat ģeogrāfiju, kuru pati īsti labi nezināja. Ģeogrāfijas stundās Lūcija izmantoja jau pārbaudītu pasniegšanas metodi: lika vienam skolniekam otram atstāstīt mācību vielu, un viņš, ar panākumiem, apmācīja skolas biedru.
Fizkultūras stundās bērni lēca augstlēkšanu, skrēja krosu. Bet visiecienītākā nodarbe (starp citu, kā skolēniem, tā arī skolotājai) bija piramīdu veidošana. Pirms stundas Lūcija bieži jautāja bērniem; „Ko šodien darīsim?” Skolēni vienmēr lūdzās: „Piramīdas, lūdzu, skolotāj, piramīdas”. Padomju mācību grāmatās viņa atrada „dzīvo piramīdu” shēmas. Pēc svilpes bērni ieņēma vajadzīgo stāvokli, vispirms lielākie zēni, pēc otrās svilpes – mazākie bērni uzlēca viņiem virsū un, beidzot, pēc trešās svilpes, vismazākās meitenītes uzrāpās pašā augšā.
Mūzikas stundās „Skolotāja Daugaviete” spēlēja klavieres, bet bērni, sēžot, dziedāja. Vēlāk viņa nodomāja, ka profesionāli kori dzied stāvus – un tā arī darīja. Viss gāja labi, bet te – „Bum!” – viens zēns noģība. Pēc šī atgadījuma atgriezās pie sēdošās dziedāšanas.
Kādu dienu bija ļoti stiprs sals, un Lūcija, pārnākot no skolas, sakurināja krāsni, aizšāva šīberi un iemiga. Smakdama, atjēdzās jau uz grīdas – tad atvēra visus logus un gulēja, kamēr atžirga – reiba galva. Tajā dienā viņa gandrīz nosmaka no tvana gāzes.
Kādu reizi, pēc skolas Jaungada Egles pasākuma , kur Lūcija kopā ar bērniem iestudēja lugu, vecāko klašu skolēni gandrīz līdz nāvei nobiedēja ratos snaudošu skolotāju un bērnus; ar šausmīgiem kliedzieniem -„Vilki!”- viņi izlēca no meža. Pēc tam Lūcijai vajadzēja vienai iet pa naksnīgo mežu līdz mājām. Pa ceļam viņu vēl ilgi biedēja zaķu kāzu dziesmas – tās viņa noturēja par vilku gaudošanu.
Ermīne.
Lūcijas māsa Ermīne bija par sešpadsmit gadiem vecāka (tāpēc arī maz kontaktējās savā starpā). Jaunībā viņa iemīlēja kalpu puisi. Bet Augusts negribēja atdot meitu nabagam un dalīt savu māju un zemi. Viņš bija nolēmis izprecināt Ermīni labam saimniekam Ernestam Ornovskim no „Indrāniem” Ērberģes apgabalā (pēc tam, kad māja nodega, ģimene pārcēlās uz „Žagariem”). Tā arī izdarīja – jaunos tajā laikā īpaši neuzklausīja. Par to Ermīne tēvu vairs nemīlēja – uzskatīja, ka tēvs izpostīja viņas laimi.
(tādā veidā šī ģimenes leģendai tika nodota Lūcijai - patiesība, izrādījās, ka viss ir nedaudz savādāk). Pa retam, bet tomēr, jaunie brauca uz „Ezeriem”. Arī vecāki brauca ciemos pie viņiem. Lūce redzēja, kā Ermīne sēja sieru: mazus siera konusus žāvēja uz katra sētas mietiņa.
„Indrānos” Lūciju pārsteidza zemes grīda, kurā bija lielas un mazas bedres, – māja bija senatnīga – „Ērberģes” – puse apdzīvojama, bet otrā pusē mitinājās lopi. Grīdas bedrēs sēdēja un spēlējās divi Ermīnes dēliņi – Ernests un Osvalds. Tēvs speciāli viņiem bija pagatavojis dažādu mašinēriju – koka braucamrīkus un šūpoles. Vēlāk bērnus atveda uz „Ēzeriem” mācīties Pilkalnes skolā. Lūcijai vajadzēja uzņemties atbildību. Viņa mācīja zēnus lasīt – cik tas bija grūti! Un mazgāja abus vienlaicīgi vienā lielā baļļā, nesot viņus, ietītus dvielī, uz citu istabu kā lielas lelles.
Vēlāk, kad Lūcija strādāja Mēmeles skolā, viņas klasē mācījās māsasmeitas – Ermīnes meitas: Modrīte un Lonija. Lūcijai bija neērti likt viņām „pieciniekus”, kaut gan viņas tos bija pelnījušas.
Lēmums.
Nepagāja pat mācību pirmais pusgads, bet Lūcijai jau bija apnicis strādāt skolā. Kad skolas direktors komandēja viņu uz Rīgu, lai nopirktu radioaparātu, viņa piezvanīja direktoram no Rīgas, un teica, ka atpakaļ neatgriezīsies. Direktors protestēja, sakot, ka viņai nav tiesību pamest darbu mācību gada vidū, bet Lūcija nolika klausuli. Viņa bija stingri nolēmusi kļūt par mākslinieci un stāties Rīgas Mākslas akadēmijā. Mežziņa dēls, kurš kacināja Lūciju: „Būsi saimniece?”, kļuva par mākslinieku. Lūcija ļoti negribēja būt „saimniece” un arī nolēma kļūt par mākslinieci.
Dzidra.
Lūcija atbrauca uz Rīgu un atkal satika savu sirdsdraudzeni Dzidru, kura strādāja Rīgā, rūpnīcā. Jau pirmajā atbraukšanas dienā no Mēmeles, sešos no rīta, Lūcija aizgāja pie viņas. Dzidra tajā laikā jau gāja prom uz darbu, un ļāva Lūcijai pagulēt viņas mīkstajā, siltajā gultā – tur bija palicis iespiedums no Dzidras ķermeņa.
Dzidra Muzikante bija no Sērenes, tēvu pierakstīja budžu kārtai, brāli iesēdināja cietumā, māsa apprecēja miljonāru, kuru nošāva. Dzidra bija ļoti talantīga un gribēja stāties matemātikas institūtā, bet viņu nepieņēma sociālās izcelsmes dēļ, un tāpēc meitene sāka strādāt rūpnīcā.
Nākamajā dienā viņa devās uz Vārnu ielu pie attāliem radiem Valdmaņiem un apmetās pie tiem – viņi bija ļoti inteliģenti cilvēki, tāpēc neatteica Lūcijai.
Liluša.
Dzidra iepazīstināja Lūciju ar Lilušu – Liliju Klepperi, kura nodarbojās ar glezniecību un gatavojās stāties Rīgas Mākslas akadēmijā. Viņa tur stājās jau piecas reizes.
Liluša bija skaistule un sabiedrības dvēsele. Pēc Lūcijas vārdiem, Lilušai sejā vienmēr staroja smaids, acis mirdzēja, bet vaidziņi sārtojās kā Madonnai Leonardo. Viņa ļoti mīlēja mākslu. Piecus gadus mēģināja stāties Mākslas akadēmijā. Aizrāvās ar glezniecību. Kad gleznoja ar eļļas krāsām – paletes vietā izmantoja pannu. Viņa mācījās mākslas studijā pie gleznotāja Viļuma Aiņa.
Mācību gads akadēmijā jau bija sācies, un Lūcija aizgāja uz sagatavošanas kursiem, bet vēlāk nobijās un pameta šo nodarbošanos. Pirmajā nodarbībā skolotājs ilgi nenāca, un Liluša ieteica negaidīt, bet ātrāk sākt darbu – gleznot vīrieša portretu. Kad Viļuma Ainis atnāca un ieraudzīja Lūcijas darbu, teica: „Jums tā lieta iet kā runcim septiņjūdžu zābakos!” Bet darbu skatē akadēmijas profesori viņai ieteica stāties tēlniecības fakultātē.
Pēc māliem.
Tad Lūcija arī sāka nodarboties ar skulptūru. Iepazinās ar tēlnieci Lāčgalvi-Kaminsku, kura par nelielu samaksu piekrita apmācīt Lūciju tēlniecības mākslā, sagatavot iestājeksāmeniem. Kopā ar skolotāju Lūcija veidoja bērnu galviņas, Leonardo Da Vinči kopijas un zemnieces figūru.
Nodarbībām bija nepieciešams māls. Kopā ar Dzidru devās uz Daugavmalu pēc māliem. Vajadzēja lēkt pāri grāvim, turpceļā - pārlēca, bet nezināja kā pilnu mugursomu ar māliem dabūt atpakaļ. Lūcija ieteica iešūpot mugursomu un pārsviest pāri grāvim. Mugursoma iekrita ūdenī, pie paša krasta – ar lielām pūlēm tomēr to izvilka un atnesa uz dzīvokli. Dzidra visu ceļu smējās. Viņa it visā palīdzēja Lūcijai, daudz laika pavadīja kopā.
Valdmaņi.
Valdmaņi dzīvoja privātmājā pie Rīgas, smilšainā kalniņā, tāpēc viņu dzīvoklis bija pilnīgā Lūcijas rīcībā. Lūcija zināja, ka māli ir jāsajauc ar ūdeni un jāatstāj mērcēties. Piemērota trauka nebija, tāpēc viņa salasīja visus Valdmaņu traukus un piepildīja tos ar slapjiem māliem. Vēl, kādu dienu, viņa Valdmaņu dzīvoklī atrada visu nepieciešamo un pati sev piesita pazoles. Reizi nedēļā saimnieki brauca uz Rīgu pārdot pienu, bet, inteliģenti būdami, neizdarīja nevienu piezīmi.
Kādu dienu Valdmanis uzaicināja Lūciju uz savām mājām – saimnieka govi vajadzēja vest buļļos uz kaimiņmājām. Jaunai meitenei bija kauns nodarboties ar tādam lietām.
Valdmaņiem bija divi apaļi puisīši – dēliņi, viņi visu laiku ēda.
Tikai tad, kad vīrs kādu dienu sievas klātbūtnē noteica „Mana Lūcīte”, dzīves vieta viņai tika atteikta.
Jaunie patvērumi.
Lūcija sāka meklēt sev jaunu patvērumu. Labsirdīgā Liluša piedāvāja padzīvot kopā ar viņu, Dzidru un Austru ( vēl viena meitene, kura gatavojās stāties Mākslas akadēmijā). Lilija Kleppere – Liluša tad dzīvoja mākslinieka Irbes īpašumā, mazā slēgtā kioskā pie ūdens pumpja. Kioskā bija liels galds. Lūcija piedāvāja izvilkt atvilktnes un gulēt uz tā trijatā. Liluša, kā mājas saimniece, gulēja mazā dzelzs gultiņā. Ielavīties dārza mājiņā vajadzēja ļoti klusu, jo meitenes tur dzīvoja , nevienam nezinot (mākslinieka sievai ļoti nepatika neaicinātas viešņas, viņa bija greizsirdīga). Bet vēlāk, vakarā, gāja jautri, meitenes smējās un gandrīz visu nakti dziedāja.
Vēlāk, Lilušai no darba piešķīra mazu dzīvoklīti – un visa kompānija pārcēlās uz turieni. Lūcija piedāvāja guļas vietai salmus, tā uz grīdas arī gulēja. Bet Lilušai atkal bija sava gultiņa. Un vēl sienas skapis, pagriežot muguru, viņa turpat uz plauktiem ēda. Pārējās tēloja, ka neko nemana.
Liluša visus ( tai skaitā arī pati sevi) sauca pamazināmos vārdos: Austriņa, Dzidriņa. Bet Lūcija lūdza savai kompānijai: „Sauciet mani Lūcentiņa!” Dzidra par to traki smējās. Viņa vienīgā no visas kompānijas nesapņoja kļūt par mākslinieci. Dzidra bija nopietna matemātiķe un fiziķe.
Pēc iestāšanās Rīgas Mākslas akadēmijā, viņa mitinājās dažādās vietās, tai skaitā pie Dzidras, kura īrēja istabu pie Kistas tantes. Tantei bija divi mazi sunīši, dzīvoklī vienmēr skanēja skaļas suņu rejas. Turpat dzīvoja arī viens vecs vecpuisis.
Saimniece tiesājās ar māsasmeitas radiniekiem par to, ka tie mirušo ne tā apglabāja. Viss tika darīts tikai tāpēc, lai iegūtu savā īpašumā mājiņu ar zemes gabalu, kas piederēja mirušajai. Speciāli aizbrauca un izraka māsasmeitu no kapa, pārģērba un pārapglabāja.
Vēlāk Lūcija dzīvoja pie skolotājas Liepiņas, kura deva viņai novalkāt savas vecmodīgās drēbes, lika iet mazgāties pēc viņas vannā. Lūcijai, samaksas vietā, vajadzēja berzt parketa dēlīšus un pildīt simtiem mazu pienākumu, tai skaitā – atnest dzīvokļa saimniecei dēles stikla burkā. Tas viss Lūcijai ļoti nepatika. Stāsts par notikumu „Mežonīgā skolotāja” pašas Lūcijas stāstīts sadaļā „Daiļliteratūra”.
Citā mājā Lūcijai vajadzēja izvest pastaigā milzīgu suni, kuram, pakaļ pavadā , vajadzēja skriet cauri visai Rīgai. Pateicībā, suns zobos atnesa Lūcijai šokolādi – pēc tā atgadījuma viņa tūdaļ devās projām.
Galu galā Lūcijai atļāva nakšņot pašā Mākslas akadēmijas ēkā. Viņa izmantoja aizslietņus, aiz kuriem mēdza pārģērbties modeles, lai norobežotu savu guļamvietu. Gulēja uz galdiem. Svētdien viņai nācās palikt ieslēgtai, vērojot garāmgājējus. Lūcijai atslēgas nebija, bet pie kurinātājiem iet negribēja – viņa vēlējās palikt nepamanīta.
Un atkal keramika.
Lūcija bija ļoti sabiedriska studente – viņu pazina visa Mākslas akadēmija, jo kontaktējās gandrīz ar visiem. Vienreiz viņu ieinteresēja mufeļu krāsniņa kāda skolotāja mājā, kurš pats nodarbojās ar keramiku. Tepat, viņa darbnīcā, Lūcija noorganizēja keramikas pulciņu. Aicināja visus, sakot, ka keramika „tas ir lieliski” .Viena meitene veidoja mazus āzīšus un putniņus. Bet Lūcija vēlējās kaut ko vērienīgāku. Viņa pierunāja jauniešus veidot podus un šķīvjus uz elektriskās podnieku ripas, sakot, ka „tas ir ļoti vienkārši”. Vajagot tikai ieslēgt motoru un iemest māla piku tieši ripas centrā, tad veidot ar pirkstiem. Studenti piecūkoja visu skolotāja darbnīcu, jo māls atleca uz visām pusēm ar tādu centrbēdzes spēku, ka gandrīz sasita skolotāja skulptūras. Skolotājs visu piecieta – tikai palūdza sastādīt pulciņa dalībnieku sarakstu, citādi „nāca un veidoja visi, kam nav slinkums”.
Aitu cirpšana.
Studentu gados Lūcija piedalījās aitu cirpšanā. Tas bija Ziemalānu kolhozā. Milzīgā šķūnī tika sadzītas ap simts aitām. Jaunas meitenes rindas kārtībā iegāja šķūnī, un ārā – jāšus uz aitas. Vajadzēja ar abām rokām ātri satvert aitu aiz visām četrām kājām, nogāzt gar zemi, un aši sasiet ar vienu striķi visas četras kājas. Cirpa, sākot ar galvu, kā izcili frizieri, novelkot „kažoku” vispirms no pleciem, tad tālāk, nobeidzot ar asti. Astes galā atstāja mazu kušķīti. Blēšana bija briesmīga. Atbrīvotās pēc cirpšanas aitas bēga prom pavisam neatpazīstamas: kailas, kārnas, bālas. Zemē palika tikai maisi ar vilnu. Vilnu no kājiņām lika atsevišķi, jo tā bija īsāka un pelēkā krāsā.
Kulšana.
Pēc pirmā kursa beigšanas, Lūcija atbrauca uz kulšanu Skrūveru kolhozā (netālu no Andrejskolas), atstrādāt mammas un tēva darba dienas. Tur, ar jauno studenti pajokoja – lielam vezumam ar graudiem no ratu riteņa ass izņēma tapiņu – un Lūcija brauca uz trim riteņiem. Tur viņa arī, liekot graudus kuļmašīnas atverē, sadzina rokās asas skabargas no usnēm. Mājās rokas strutoja līdz pat kaulam, sāpes bija tik briesmīgas, ka negribējās dzīvot. Atbraucot uz Rīgu, viņa devās uz traumpunktu, kur pateica, ja viņa atnāktu mazliet vēlāk, pirkstus vajadzētu amputēt. Tomēr izārstēja, tikai pirksti uz visu mūžu palika šķībi no tā, ka visu laiku saitēja uz vienu pusi. Lūcija vairs nevarēja turpināt mācības – pienācās ņemt akadēmisko atvaļinājumu uz gadu.
Žurnālistika.
Šajā laikā Lūcija bija nolēmusi iekārtoties darbā Rīgā , avīzes „Cīņa” izdevniecībā, tur viņu nepieņēma, bet nosūtīja uz nabadzīgāko Latvijas daļu – Latgali, uz Varakļāniem.Vajadzēja rakstīt par kolhoziem avīzei „Staļina karogs”. Te viņai noderēja literāta talants. Lūcija apstaigāja visus divdesmit četrus kolhozus, bieži tikai aptuveni zinot meklēto vietu, gāja pa taisnāko ceļu, pār laukiem. Vienā kolhozā Lūcija savāca negatīvu informāciju, lai rakstu nedrukātu, dāvanā viņai atnesa grozu ar produktiem. Lūcija rīkojās „pēc sirdsapziņas” – produktus paņēma, bet rakstu nodeva drukāšanai. Viena kolhoza priekšsēdētājs vizināja Lūciju savos ratos, rādīdams jaunajai korespondentei visu savu kolhozu. Vēlāk viņa sacīja, ka varētu ar viņu apprecēties, ja vien gribētu. Citā trūcīgā kolhozā , kārnās govis ar ķēdēm bija piekārtas pie griestiem, jo pašas vairs nespēja nostāvēt. Arī šis darbs Lūcijai diezgan ātri apnika. Līdz ko redaktors, kurš abildēja par kadru atlasi, aizgāja no darba, arī Lūcija aizbēga atpakaļ uz Rīgu.
Darba meklējumos.
Rīgā Lūcija atkal mēģināja iekārtoties darbā. Piemēram, viņa aizgāja uz Zinātņu akadēmijas kadru daļu. Tur viņai uzdeva jautājumu pēc būtības: „Vai jūs tiktu galā ar zinātnisko darbu?” uz ko Lūcija atbildēja: „Domāju, ka varētu”, bet otrreiz vairs neatnāca. Toties, no otras puses, sarunāja garderobē pārdot savus adījumus – dūraiņus zinātņu profesoriem.
Vēlāk iekārtojās strādāt par laboranti, pārliet šķidrumus – nokāst minerālus. Bija nepilna darba diena. Pamaisa, pamaisa, ielej un skrien savās darīšanās. Viņai, pretīm, aiz mēģenēm un kolbām, sēdēja vecītis, ar sirmu garu bārdu. Viņš visu laiku kautko rakstīja un, vērodams Lūciju, smīnēja bārdā, laikam saprata, cik mazproduktīvs ir viņas darbs. Lūcija bija teikusi, ka visās vietās, kur viņa arī nebūtu strādājusi, sēdēja, lūk, tādi vērīgi vecīši. Piemēram, redakcijā, kur Lūcija strādāja iepriekš, arī tāds bija.
Un atkal – mācības.
Atgriezusies Mākslas akadēmijā, Lūcija bija ļoti izbrīnīta, redzot atkal studentus no sava kursa – Kārli Krastu un Vladimiru Cimmerlingu. Lieta tāda, ka abi bija atstāti uz otru gadu par nesekmību. Lūcija ar viņiem ļoti sadraudzējās. Krastam veltīts ļoti dzīvīgs un garš Lūcijas stāsts. Bet par citu draugu un nākamo Lūcijas vīru gribētos pastāstīt šeit (lai arī cik trūcīgas ziņas par šo dzīves periodu nebūtu par to cilvēku pašas Lūcijas stāstījumā – tomēr skaidri redzams, ka šis cilvēks aizskāris sirds dziļākās jūtas).
Mīlestība.
Maskavieša Vladimira Cimmerlinga iestāšanās Rīgas akadēmijā nebija nejauša – Krievijas augstskolās viņu nepieņēma ebreju nacionālā jautājuma dēļ. Pats par sevi saprotams, ka sākumā viņš vispār nezināja latviešu valodu, bet eksāmenus vajadzēja kārtot latviešu valodā – tāpēc arī palika uz otru gadu. Lūcija viņam palīdzēja apgūt valodu. Lieta gāja apbrīnojami ātri – Volodja izrādījās ļoti apķērīgs un gudrs jaunietis. Par piemēru – viņš veidoja Lobačevski, kuru neviens no latviešu studentiem nezināja – pat smējās par viņu. Un vēl viņš bija skaistulis. Jūtas izrādījās abpusējas, laikam tas arī sekmēja valodas apgūšanu. Volodja pavadīja Lūciju uz dzīves vietām, kuras viņa bieži mainīja.
Galu galā Lūcijai atļāva nakšņot pašā Mākslas akadēmijas ēkā. Viņa izmantoja aizslietņus, aiz kuriem mēdza pārģērbties modeles, lai norobežotu savu guļamvietu, un galdus, ko izmantoja gultas vietā. Svētdienās viņai bija jāpaliekt ieslēgtai, vērojot garāmgājējus. Lūcijai nebija atslēgas, bet pie kurinātājiem iet negribēja – viņa vēlējās palikt nepamanīta.
Tomēr, Lūcijas un Volodjas meita Māra tika ieņemta pašā Mākslas akadēmijas ēkā pēdējā kursā – ar to daudzi izskaidro viņas iedzimto mākslinieces talantu.
Neiztika arī bez uzbrukumiem no priekšniecības puses. Akadēmijas laborante, kura pasniedza Marksismu-ļeņinismu, izsauca Lūciju gaitenī un noveda līdz asarām, minot par piemēru daudzus „politiskus” argumentus pret latvietes un ebreja attiecībām. Vladimirs iznāca no auditorijas un iespļāva tieši sejā komunistei – šķīrējai, kura ar kaunu, aizsedzot seju, aizskrēja kā sadzelta. Tam varēja būt arī sekas, bet, par laimi, nebija.
Volodja brīvlaikā brauca ciemos uz „Ezeriem”, iepazinās ar vecākiem, kuri viņu ļoti sirsnīgi uzņēma. Lūcija dīķīti, kur audzēja zivis, pat mazgāja savam līgavainim galvu. Abi ar Volodju atveda vecākiem zemeņu stādus, un paši tos iestādīja. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, dzīves biedri devās dzīvot uz Maskavu.