Drukāt
2361 skatījumi

No grāmatas: „Lūcijas Daugavietes dzīve, viņas pašas stāstīta mazmeitai Mārai”. 

Māra Uvarova pēc Lūcijas Daugavietes stāstītā. Iesākta 2006.gadā.

 

Priekšvārds. 

Augusts un Minna Daugavieši dzīvoja „Jaudzemos” (jaunā zeme), vēlāk pārdēvēja par „Ezeriem”, jo šajā apriņķī jau bija māja ar līdzīgu nosaukumu. „Ezeri” atradās Zemgalē, Latvijas dienvidos, 3 km no Lietuvas robežas. Tagadējais Pilskalnes pagasts. Tajos laikos tuvākā pilsēta bija Nereta (10 km) Pilsētā bija 15.gs.celta luterāņu baznīca ar akmens mūri apkārt. Uz šo baznīcu, pēc cilvēku nostāstiem, pats Bahs esot braucis noskaņot ērģeles. Bet kara gājiena laikā Napoleons Bonaparts ar savu karaspēku esot apmeties Neretas augstākajā pakalnā (Šanskalns). No baznīcas līdz Neretas muižai esot bijusi 5 km gara pazemes eja- grāfa Šuvalova muiža.

Augusts Daugavietis bija Jorda un Ievas dēls. Pavisam maza Lūcija atceras vectētiņu guļam zārkā, kurš stāvēja klētī pustumsā. Bet vecmāmiņu Ievu (viņa bija ļoti veca) – guļam gultā, zem kuras stāvēja kortelītis, kuru vecmāmiņa reizēm arī lietoja.  

Augusts nedarīja kā citi, bet brauca pēc līgavas tālu– aiz Neretas, uz Rites pagastu. Minna piedzima Rites ezera krastā.Tēvs- Jānis Lasmanis (viņš tirgoja Lietuvā zosis), māte – Leonora Bondere, kura jau no jaunības bija smagi slima un gulēja uz gultas. Minnai jau no agras bērnības vajadzēja kļūt par „māti”saviem jaunākajiem brāļiem- Pēterim un Otim un māsai – Mildai, vēl vajadzēja vadīt saimniecību. Tas, protams, meitenei bija ļoti smags darbs. Un, kad atbrauca Augusts, kuram galvā bija cepure ar spalvu, Minna, slēpdamās blakus istabā, nolēma, ka, ja Augusts ir atbraucis precībās, viņa uzreiz piekritīs un brauks projām, jo tik smaga dzīve vairs nebija panesama. Tā arī notika, Augusts viņu aizveda uz Ezeru mājām. Lai arī saimniecība tur nebija mazāka, toties abi bija iemīlējušies, tāpēc darbus darīja ar prieku. Vasarā Minna aprūpēja lopus (ganīja, slauca, baroja, nesa sienu, cirpa aitas), veica lauku darbus. Ziemā – auda, vērpa, adīja. Vienmēr gatavoja, cepa maizi un vienmēr atbalstīja vīru, it visā viņam  palīdzēja. 

Pirmā pasaules kara laikā, kad Augusts bija frontē, Minna ar diviem bērniem (Ermīni un gadu vecu Jāni, kurš nomira) devās bēgļu gaitās uz Latgali (aiz Daugavas). Pēc kara piedzima Arnolds un pastarīte Lūcija. 

 

Dzimšana. 

Lūcija piedzima pašā kartupeļu laikā, 5.oktobrī, 1926.gadā. 

Ģimenes leģenda vēsta, ka Minna dzemdēja kartupeļu laukā. Mājās atgriezās jau ar meitiņu – mazo Lūcīti uz kartupeļu vezuma. 

Lūciju kristīja Neretas luterāņu baznīcā. Krustvecāki bija Andris Tiltiņš, kuram piederēja savs veikals, un skolotāja Elza Dambre. Par Lūciju tajā laikā sauca kādu bagātu un ļoti dūšīgu sievieti Neretas apriņķī, un tā, ka tas bija pēckara laika sievietes ideāls, tā Daugavieši meitiņu  arī nosauca. Un vēl par Loniju, jo bija pieņemts dot bērniem divus vārdus. Vecmāmiņa piebilda, ka viņa noteikti esot raudājusi, kad, kristot, viņu lika aukstajā ūdenī. 

 

Pirmās atmiņas. 

Agrs rīts. Migla. Lūcīte pamostas, paķer savas drēbītes un skriešus dodas pa rasas pielietu pļavu tur tālu, tālu, kur māte gana govis. Pa slapju zāli pliks bērniņš skrien pie mātes, lai tā viņu apģērbtu.

 

Olnīca. 

Mazai meitenei katrs uzkalniņš likās kā liels kalns. Tāpēc noteikti vajadzēja ātri, ātri skriet no kalniņa uz kalniņu. No lielceļa līdz mājām bija lopu izmīdīts ceļš- olnīca. Pa to Lūcīte skraidīja caurām dienām turp un atpakaļ. 

  

Pavasara vizināšanās.  

Kādā agrā pavasara rītā vecāki aizbrauca uz Neretas tirgu, bet Lūcīte paķēra ragaviņas, ko nesen viņai bija pagatavojis tēvs, un devās uz apledojušu pļavu vizināties. No malām ledus bija jau pakusis, un meitenei vajadzēja pārvarēt kādu divus metrus lielu attālumu līdz ledum. Meitene pārsvieda pāri ragaviņas, un gribēja arī pati tāpat „pārlidot”, bet nekā – iekrita ūdenī. 

Kad vecāki atgriezās mājās, brīnījās, kāpēc neviens viņus nesagaida. Kur meitiņā?  

Bet Lūcīte saldi guļ gultiņā, zem matrača – slapjš apģērba kamoliņš. 

 

Gailis. 

Kad Lūcīte bija pavisam maziņa, viņai bija bail no gaiļa. Līdzko meitene izgāja no mājas uz lieveņa, gailis saboza spalvas, pacēla vienu spārnu un apļiem vien tuvojās meitenei, gatavodamies uzbrukumam. Kādu dienu Minna paņēma cirvi un nokāva gaili, lai vairs neuzbrūk meitenei. Pienācās izvārīt zupu. 

 

Pārgājieni uz mežu. 

Kādu dienu Minna, ģērbusies garos svārkos, ar mazo Lūcīti pie rokas gāja ogās. Pēkšņi meitene aiz bailēm iekliedzas: „Mammu, tu pārkāpi pāri čūskai!” Bet mamma mierīgi, it kā starp citu, atbild: „Es pat neskatīšos”. Mežā bija daudz odzes.  

 

„Lakstīgala”.  

Kad no kūts veda mēslus uz laukiem, visi kaimiņi brauca ar saviem ratiem talkā un braukāja turp un atpakaļ pa ceļu. Netālu atradās Ezeriņa mežiņš. Lūcīte ar savu mazo groziņu devās sēnēs kādas septiņas reizes. Viens gados jauns kaimiņš, brauca ar ratiem un satika meiteni vairākas reizes, neizturēja un iekliedzās: „Ak tu, lakstīgala!”. Bet Lūcīte iešmauca atkal mežā, nebilzdama ne vārda. 

  

Vilks. 

Vēlāk Lūcīte gāja viena pati lasīt brūklenes arī uz lielo „Sila Mārča” mežu. Vienu reizi Lūcīte, ogojot, paceļ galvu un redz – grāvja otrā pusē liels vilks. Nobijās un lēnām kāpās atpakaļ, tad metās skriet uz mājām – papēži vien nozibēja. Labi, ka tas notika vasarā, nevis ziemā, kad vilki parasti ir izsalkuši.

  

Mežzinis. 

Ciemos bieži nāca mežzinis Īskalnis, kurš dzīvoja pie Neretas upes, pie pašas Lietuvas robežas. Viņš katru reizi plucināja Lūcijas vaigus un vaicāja: „Vai kļūsi par saimnieci?”, un cienāja ar konfekti. Lūcīte vienmēr rūgti raudāja, jo negribēja kļūt par saimnieci. Tas viņai likās visgrūtākais un netīrākais darbs pasaulē. Tomēr no konfektes neatteicās. Konfektes laukos bija liels retums. Bērni vāca uz ceļa atrastos konfekšu papīriņus un priecājās par tiem. Tajā laikā bērni nebija tik izlutināti 

 

Rotaļa ar aitām. 

Lietainās dienās Lūcīte vāca stikla traukus un lika zem strūklām, kas pilēja no šķūņa jumta. Tad skrēja iekšā kūtī un šļakstīja pietecināto ūdeni. Kūtī atradās daudz aitu, arī svešu, ko par attiecīgu samaksu Augusts un Minna ganīja savās ganībās.  

Lietus laikā aitas nelaida ārā, lai nesamirkst vilna. Lūcija vēra vaļā kūts durvis un lēja ūdeni taisni aitu barā. Aitas aiz bailēm bija gatavas staigāt pa sienām. Un tā turpināja vēl un vēl. Ūdens šļakstījās uz visām pusēm. Tā tik bija jautrība! Smieklu jūra. Bet Minna tajā laikā pļāpāja ar kaimiņieni Šķušķeni un neko nezināja par šādu rotaļu. Februārī piedzima mazi jēriņi un Lūcīte bučoja viņu purniņus. Visu dienu pavadīja kūtī. 

 

Rumules. 

Pavasarī, tiklīdz sadīga jauna zālīte, rīkoja lielus svētkus lopiem – Rumules. Zirgus, aitas, govis pirmo reizi pēc garās ziemas izlaida ārā no kūts. Un kā viņi priecājās! Aitas aiz priekiem lēca uz visām četrām kājām. Lopi skraidīja pa pļavu un priecājās par pavasara atnākšanu, un par to, ka tika ārā no kūts. Priecājās arī ļaudis- ar spaiņiem lēja virsū ūdeni lopiem un arī sev.

 

Miris. 

Vienai aitai (vārdā Lielā aita) piedzima trīs jēriņi. Minna atļāva Minnai izvēlēties vienu jēriņu. Lūce (tā viņu sauca tēvs) izvēlējās  sev tumšpelēku, apaļīgu jēriņu ar īsām kājiņām. Lūce baroja viņu no bļodiņas, jo zīst mammu aitu trijatā bija neērti. Lūce jēriņu nosauca par Miri, un viņš neatkāpās no meitenes ne soli. Jēriņš bieži vien ienāca arī  istabā, jokaini skanēja viņa mazie pakaviņi, kad viņš skraidīja pa māju. Vēlāk Mirim vienmēr dzima pa trīs jēriņiem vienā reizē, tā bija ļoti resna aita. 

 

Žurkas. 

Cita rotaļa bija ar žurkām. Lūce ar sparu atrāva klēts durvis un milzīgs  pulks žurku no graudu apcirkņiem izklaidus skrēja pa baļķu sienām kā pa ceļu. Tad aizvēra durvis, nogaidīja kādu laiku, kamēr žurkas atgriežas, un atkal rāva durvis vaļā līdz galam. Un tā visu dienu. Un ne jau tikai vienu!

  

Lelles. 

Rotaļlietas un spēles tajā laikā bija ļoti vienkāršas. Kādu dienu Ilzes tante, vectētiņa Augusta māsa no Rīgas, atsūtīja Lūcītei divas porcelāna lelles. Meitene gāja tās vannot uz grāvi, bet lelles izmirka – iekšā bija skaidas – kāda vilšanās!

  

Bilis.

Sākumā Lūcei bija sunītis Zulis, bet viņu sakoda čūska un suns nomira (kodums bija pie auss, kur Zulis nevarēja tikt klāt, lai varētu izlaizīt indi). 

Kādā agrā rītā Minna pasauca Lūcīti apskatīt tikko dzimušus kucēnus un izvēlēties sev vienu. Meitene izvēlējas smilškrāsas kucēnu ar zvaigznīti pierē un nosauca suņuku par Bili, par godu kaimiņu sunim „Baušķenieku Bilim”, kurš skaļi rēja uz visiem garāmgājējiem. 

Bilis ne soli neatkāpās no Lūcītes. Mamma teica: „Kur tā meitene?”, un, ja parādījās Bilis, zināja, ka tūlīt sekos arī meitene, jo Bilis visur gāja savai saimniecei pa priekšu.  

Lūcīte mācīja Bilim lēkt pāri kociņam, dejoja ar viņu, turēdama aiz priekšķepām. Dresēja suni un spēlējās ar viņu. Ziemā gribēja, lai Bilis viņu vizina ragavās, bet tas neizdevās, jo neesot bijis iejūga. 

Biļa brāļus un māsas paņēma kaimiņi. Un tikai brālis Moris bieži ienāca ciemos kopā ar savu saimnieku, tuvāko kaimiņu, Rintišķi. Skats bija neaprakstāms, kad abi suņi nēsājās pa ganībām, biedēdami aitas. Tikai viens auns, kuram bija liela un smaga aste (Minna teica, ka tā vien varētu svērt kādi 6 kg), stāvēja uz vietas. Lūce uzrīdīja viņam suņus, tad Bilis ķērās pie kakla, Moris aiz astes, un nu pluinīja aunu uz visām pusēm! Auns īpaši nepretojās, jo acīmredzot, biezās vilnas dēļ, šāda „rotaļa” viņam bija nieks.  

„Ak, tu, sunītis!”, Minna mīļi tad sacīja Lūcei, jo viņa nebēdnīgi un jautri pavadīja laiku kopā ar Bili. 

  

Gane. 

Kad Lūcija paaugās, tad gāja ganos. Abi pēc kārtas ar brāli Arnoldu ganīja govis un aitas pie Ezeriņa meža. Brālim vajadzēja modināt māsu. Viņš aizspieda meitenei degunu un muti, tikai tad Lūce pamodās. Lūk, cik ciešs bija bērna miegs. Varbūt tāpēc dažkārt arī gulta bija pieslapināta.  

Meitenei nepatika ganīt govis: tās bieži ieklīda mežā, bet tur bija daudz čūsku. Vienā vasarā Lūcija saskaitīja 17 odzes. Viņai bija ļoti bail no čūskām. Meitene raudāja.  

 

Dunduri. 

Dunduru laikā govis kļuva vai trakas – nēsājās pa pļavu un tālu aizklīda. Meitenei nebija viegli tās savākt vienkopus.  

Ganībās bija patīkama nodarbe – atbrīvot govis no dunduriem, izspiežot viņus ar blīkšķi, gar visu mugurkaulu. Govis jutās atvieglotas un bija pateicīgas saviem atbrīvotājiem.  

 

Blusas. 

Ar Bili bija līdzīga procedūra. Vajadzēja atbrīvojot suni no blusām. Bilis nogūlās pie meitenes kājām, Lūce meklēja blusas suņa kažokā (viņai īpaši patika, pašķirt vilnu un ieraudzīt tur blusu, kā lielā pļavā), tad noķerto blusu viņa lika sunim pie deguna un viņš to ar prieku pārkoda. 

Vispār mājā bija ļoti daudz blusu, kājas bija nosētas melnas. Tās bija sīkas un lecīgas, bet Biļa blusas – lielas un lēnas.

 

Krāsns. 

Krāsns atradās virtuves vidū un apsildīja gandrīz visas istabas.  

Krāsnī Minna cepa maizi – ļoti garšīgu, smaržīgu un karstu. Tas notika katru sestdienu, izcepto maizi ēda visu nedēļu. Vispirms mamma iejauca rudzu mīklu un lika to raudzēties uz nakti, sasedzot ar drānām. Kamēr krāsns kurējās, Minna ar rokām mīcīja mīklu un veidoja četrus maizes kukulīšus. Lai kukulīši neplaisātu, viņa pa diagonāli ar roku izveidoja rievas, bet virsū ievilka krustu. No mīklas pārpalikumiem iznāca mazs abrakāsis. Kukulīšus novietoja uz kļavu lapām un lika iekšā krāsnī, no kuras pirms tam ar slotu tika izslaucītas visas ogles. Pēc brīža viss pagalms bija piepildīts ar svaigas maizes smaržu. Bet maizītes otrā pusē palika kļavu lapu nospiedumi. 

Lūcīte nolauza maizes gabalu un ņēma līdzi uz ganībām. Tur viņa maizīti ēda  maziem gabaliņiem un cienāja arī Bili. Bilim maize negaršoja, bet Lūcīte uzkliedza un suns ēda. Bilis vienmēr klausīja savu saimnieci.  

Vēl Minna cepa baltmaizi ar magonēm: izveltnēja mīklu un vidū lika garšīgu pildījumu – magones ar cukuru. Kad maize bija gatava, Lūcīte to pārlauza uz pusēm, un, kamēr neviens nemanīja, izēda visas magones. Mamma ne reizi  netika neko teikusi, aizrādījusi vai sodījusi – Lūcīti taču bija mīļākā meitiņa. 

Bilim patika sildīties pie krāsns gan ziemā, gan vasarā. Viņš bāza galvu gandrīz vai krāsnī iekšā, pagrieza savu krūtažu uz krāsns pusi, no kurienes plūda karstums, un sildījās.  

 

Jaunais gads. 

Jaunā gada 1.janvārī, bieži pārģērbās dažādās drānās un dziedādami devās ķekatās uz kaimiņu mājām un diedelēja cienastu. Brālis Arnolds lika galvā lielu sijājamo sietu un apsedzās ar palagu. Vienreiz, kad ieradās pie Baušķeniekiem, ķekatnieki metās virsū Pepiņu ābolu kastei, kas glabājās zem gultas. Jaunais saimnieks aizlika roku priekšā un teica: „Nu pietiek, vairs nevajag!” 

 

Arnolds. 

Brālis Arnolds bija ļoti gudrs un zinošs. Viņš brauca pie Mildas (savas tantes) mācīt viņas meitām, Elgai un Valdai ,lasīt un tamborēt mežģīnes. Arnolds ļoti rūpīgi pārbaudīja izstrādājuma kreiso pusi. Mājas otrā pusē abi ar mazo Lūcīti spēlēja teātri: Arnolds pārģērbās sieviešu kleitā, bet Lūcijai uz ausīm lika lielus auskarus- sīpolu riņķus. Centās pats iestudēt lugas. Lūcīte viņu ļoti mīlēja un klausīja uz vārdiņa, paklausīgi izpildīja visas viņa ieceres. Vēlāk Arnolds kļuva par skolotāju Neretas skolā.  

 

Ziemassvētki. 

24.decembrī Lūce vienmēr gāja uz Ezeriņu meklēt egli. Līdz kaklam nobridusies pa sniegu, meklēja visskaistāko eglīti. Un kā jutās Bilis? No sniega kupenas bija redzamas tikai suņa ausis un degungals. Beidzot egle tika atrasta, un atlika vien skriet pēc tēva, lai viņš nocērt egli un nogādā to mājās. Mājās mamma rotāja istabu ar salmu putniņiem, un visi kopā greznoja eglīti ar konfektēm-plaukšķenēm ar šokolādi un karameļu nūjiņām, kuras jau iepriekš tika nopirktas tirgū, atbilstoši bērnu skaitam. Virtenes gatavoja no salmiņiem un papīriem. Eglītē lika kādas desmit sveces, kuras piestiprināja ar drātiņu spirālēm.  

Vakarā bērni apsēdās blakus Minnai un dziedāja Ziemassvētku korāļus un citas dziesmas „Ak, eglīte”, „Klusa nakts, svēta nakts”u.c. 

 

Dīķītis.  

Pie mazā dīķīša, kas atradās pie kūts, auga liepa. Vasarā tā krāšņi ziedēja un jau no ceļa varēja dzirdēt kā liepā san bites. Augusts katru gadu nocirta vairākus zarus un lika bērniem savākt liepziedus.  

Pa šo dīķīti Lūcīte ziemā vizinājās ar ragavām. Nogūlās uz vēdera un atspērās ar kājām. Kāda kaimiņiene nāca ciemos un teica: „Nevaru noskatīties kā skuķis pa ledu vizinās ar pliku dibenu”. Un uzdāvināja Lūcītei pirmās apakšbiksītes viņas mūžā. Tās bija lielas un rozā krāsā. Vispār tajos laikos reti, kurš nēsāja apakšveļu. Piemēram, Minnai bija tikai garš krekls, nevis apakšveļa. 

Ziemā no dīķa ņēma ūdeni lopu dzirdināšanai un veļas mazgāšanai. Bija izcirsts liels āliņģis, allaž aplipis ar milzīgu ledus kārtu. Tajā pašā dīķī arī vasarā mazgāja veļu, un pa nakti mērcēja pastalas (latviešu tautas nacionālie  apavi). No rīta slapjas pastalas āva kājās, citādi nebija iespējams tās uzvilkt, jo pastalas kļuva cietas kā akmens. 

Vienreiz Augusts iztīrīja dīķi ar lielu kausu, kuru bija aizņēmies no kaimiņa. Lielo kausu pa dīķa dibenu vilka zirgs. 

 

Apavi. 

Vasarās parasti staigāja pastalās, latviešu tautas nacionālie apavi, kas darināti no taisnstūrveida ādas gabaliņiem, savilktiem uz kājas ar ādas šņōrītēm, izvērtām gar pastalas malām (Augusts pats tādas darināja)  

Kādu vasaru vecais Grīslītis, Silavēveru rentnieks, nopina Lūcītei vīzes. Vīzes bija ļoti ērtas, tikai uz vasaras beigām tām pakaļ vilkās gara šleipe no liepas šķiedrām. Vīzes ļoti labi žuva.  

 

Kurpes. 

Bet sapnis bija augstpapēžu kurpes. Meitene  ar kociņu uz ceļa zīmēja kājas augstpapēžu kurpēs. Vēlāk sapnis piepildījās. Viņa nopirka zilas augstpapēžu kurpes. Meitene tās uzvilka un gāja no mājām līdz Neretas skolai – 10 km! Kājas saberza asiņainās tulznās. Par to Lūcija vairs  nesapņoja, un kurpes uz augstiem papēžiem nevilka. 

 

Divritenis. 

Vēl lielāks sapnis bija divritenis. Bet tādām lietām naudas nebija. Lūce tomēr bija nolēmusi iemācīties braukt ar divriteni, lai tur kas.  

Un, kad māte devās uz kalvi papļāpāt ar saimnieci, kurai piederēja velosipēds, Lūcija lūdzās, lai ņem viņu līdzi. Lūcijai ļoti gribējās svētdienas dienā pabraukāt ar divretini. Un tā viņa visu dienu uz mazītiņa zemes pleķīša, pie kalves, mācījās braukt ar divriteni, kamēr iemācījās. Divretini arī  vairākas reizes iznomāja, bet pie paša pagrieziena uz mājām, uz olnīcas, Lūcija vienmēr iekrita grāvī. Vienreiz ar velosipēdu brauca uz Neretas bibliotēku, turēdama rokās biezu grāmatu. Lūcija nokrita un izmežģīja ceļgalu. Augusts  veda meitu uz poliklīniku Lietuvā, pēc tam uz Jēkabpils slimnīcu.  

Bet sapnis palika spēkā. Lūcija izrēķināja, ka, ja pārdos savu sudraba galda pulksteni – sīpoliņu, tad varēs nopirkt divriteni (tad tas maksāja 120 latus). Tā, kādu trešdienu, Augusts paņēma pulksteni līdzi uz tirgu un pārdeva. Bet divriteni tā arī nenopirka. 

 

Zveja. 

Augusts, Arnolds un Lūce brauca ar zirgu zvejot zivis  uz Neretiņu. Zvejoja ar trijbridi.Lūce pastalās un  bruncīšos gāja pa upes vidu, piespiežot trijbriža asti upes dibenam, brālis un tēvs gāja gar upes krastiem. Augusts piesita ar kārti, biedēdams zivis, vēlāk visi kopā izcēla no upes trijbridi, pilnu ar zivīm. Zivis salika tarbās, tādas katram bija pārmestas pāri plecam. Pēc tam visas tarbas salika ratos un veda mājās. Mājās zivis izgāza pagalma vidū un lepojās ar lomu (līņiem, karūsām u.c.). Vēlāk zivis tīrīja un gatavoja. Lūce arī tīrīja zivis.  

Kādu dienu, kad tika veikta meliorācija, visas Ezeriņa zivis peldēja pa meliorācijas grāvi. Augusts aizgāja pie kalēja un izkala žebērkli. Lūcija redzēja cik lielas līdakas tad tēvs piezvejoja. 

   

Rieksti. 

Kādu dienu visi kopā: mamma, tētis, brālis un Lūce brauca uz Gricgales mežu riekstot. Pielasīja ļoti daudz riekstu, bet nākamajā dienā visiem sāpēja sprandas!

   

Milda.

Milda bija Lūcijas tante no mātes puses. Viņa apprecējās ar Žurevski un aizbrauca no „Stupeļu” mājām uz „Pelšiem”. Mildai piedzima divas meitas – Elga un Valda, kuras bija Lūcijas māsīcas. Pie Mildas Lūcija brauca ciemos skolas gados, lai par nelielu samaksu (vai pārtiku) austu galdautus un izšūtu caurās vīles tehnikā. Milda bija ļoti laba saimniece. Mildas vīra tēvs bija liels zvejnieks. Un, kad Lūcija atbrauca ciemos, viņš vienmēr meiteni cienāja ar zivīm. 

 

Pēteris. 

Pēteris, Minnas brālis, dzīvoja „Augšstupeļos” vai „Uzkalnos”. Māja atradās kalna galā virs Rites ezera (pretim tēva mājām „Stupeļi” vai „Lejasstupeļi”, vēlāk māja nodega), tāpēc viņš izgudroja speciālu ierīci ūdens iegūšanai – aku ar pedāli, kuru vajadzēja mīt ar kāju. Kad Augusts un Lūcīte atbrauca ciemos pie Pētera, tad vēl bija dzīva arī vecmāmiņa Leonora. Istabā, kurā viņa gulēja, pretim viņas gultai atradās Pētera gulta. Un vecmāmiņa teica: „Meitiņ, tur, zem spilvena, ir konfektes. Aizej, paņem un ēd.” Pēteris bija liels saldummīlis! 

 

Augusts un Minna. 

Lūcijas tēvs Augusts nebija parasts zemnieks. Viņam ne īpaši interesēja zemnieku darbi, kaut gan, protams, viņš tos veica. Kad kāds viņam teica, ka ir pienācis siena laiks, kamēr lietus nav sācies, viņš to laida gar ausīm. Viņam nepatika darīt darbus pēc cita  pavēles. Augusts vienmēr sev izdomāja kādu interesantu un īpašu nodarbošanos. Piemēram, ja, novācot no lauka akmeņus, atrada kādu milzīgu akmeni, viņš nekad nepadevās un cīnījās, kamēr dabūja to laukā, cits jau sen būtu atmetis ar roku. Gar tādu milzīgu akmeni – aisbergu Augusts pamatīgi nopūlējās: raka tam apkārt, tad ilgi kurināja uz tā ugunskurus, cenzdamies uzkarsēt akmeni. Tad lēja virsū aukstu ūdeni. Strauji mainoties temperatūrai, akmens ieplīsa, tad Augusts to skaldīja mazākos gabalos un nesa tīruma malā, veidojot lielu akmens gubu. No šiem akmeņiem viņš arī uzbūvēja savu slaveno šķūni. 

Saimniecībā nekas negāja zudumā, visam viņš prata atrast pielietojumu. Ledusskapja vietā kalpoja dīķis. Pat tad, kad plosījās cūku mēris un bojā aizgāja gandrīz visas cūkas, Augusts neapjuka, bet izvārīja no cūku kauliem ziepes. Vēlāk ziepes iemainīja pret pārtikas produktiem. 

Augusts stādīja mežābeles un, nozāģējot tām galotnes, uzpotēja ābelēm potzarus. Potzari vairumā glabājās pagrabā, iesprausti kartupeļos. Ābeļu šķirnes bija gan savas, gan ņemtas no kaimiņiem.  Šķirnes, ko viņš audzēja bija: 3 iecienītākās ziemas šķirnes, „Baltie dzidrie”, „Antonovka”, „Žaķpurni”, „Pepiņi”, „Aveņu”, „Cukuriņi”„Mālāboli”, „Dzelzāboli” (tādus Lūce vēlāk nekur citur  netika redzējusi), un vēl citas šķirnes.

Vēl tēvs pats darināja ratus ar apmalīti – droškas. Droškas riteņi bija nokrāsoti sarkanā krāsā (priekšējie riteņi mazāki) un apkalti ar dzelzi.  Metāla kāpšļi bija izkalti pie kalēja. Sēdekļa vietā – maiss ar sienu, kurš pārklāts ar strīpainu lupatu deķīti. Ziemai taisīja ragavas ar atzveltni. Un pēc daudziem gadiem, uz vienas tādas ragavu atzveltnes pie Mildas tantes, Lūcija sev par izbrīnu ieraudzīja sava mīļotā suņa Biļa ādu. Mednieki to bija nošāvuši mežā par lielu riešanu (tad tēvs meitai nebija bildis ne vārda par to, ka bija nodīrājis  suņa ādu, un nerādīja arī). Gan ragavas, gan droškas Augustam labi pirka.

Pats audzēja tabaku. Žāvēja tabaklapas bēniņos, tad  tina trubiņās un rūpīgi grieza tās ar nazi. Pats gatavoja arī pīpi no jāņogu zariem. Bet no aitas ādas, kuru smalki jo smalki apstrādāja, pagatavoja sev tabakdozi. Prasmīgi ielika pīpi  maisiņā un ar lielo pirkstu piebāza to ar tabaku. Vecumdienās viņš apsēdās mājas priekšā uz ķeblīša pie durvīm, un, pārmetis kāju pār kāju, pīpēja savu pīpi, kūpinādams  dūmus.  

Augusts ļoti labi  prata gatavot mēbeles. Viņam piederēja pašu rokām taisīts skrūvgalds (ēvelsols), (tikai saspiežamā skrūve bija izgatavota pēc pasūtījuma), uz kura viņš strādāja. Mājai taisīja gultas, Arnoldam rakstāmgaldu, puķu statīvu, grāmatplauktu, ļoti lielus un izturīgus āžus, instrumentus. Pēc pasūtījuma gatavoja skaistas stelles. Tās bija sarežģītas pēc uzbūves. Izkapts kātus ar diviem rokturiem (izlocīja koku zarus karsējot). 

Vecumdienās Augusts ar Minnu pina grozus pārdošanai. Salieca lielus lazdas zarus pamatnes un karkasa gatavošanai – īpaši vārot tos katlā. Augusts labi prata pagatavot aizjūga piederumus, bija labs seglinieks. Meklēja vajadzīgā liekuma bērzus un taisīja sagataves sakām. Tās sutināja katlā un izlieca vēl vairāk, kamēr ieguva vajadzīgo formu, tad apšuva ar ādu. Tēvam bija divas adatas un paštaisīts linu diegs, kuru pats šķetināja un šķeterēja, tad satina uz kāsīša. Izgatavoja apaušus, grožus, lokus, slieces, ilksis. Grožus taisīja no trim šņorēm: pie koka piestiprināja dēlīti ar trim naglām, pie naglām piesēja šņores , un,  griežot tādu pašu dēlīti otrā galā, savija šņores kopā. Prasīja bērniem atnest krāsainas lupatiņas un piesiet jebkurā vietā.  Groži iznāca ļoti skaisti – krāsaini! Vēlāk iemācīja Lūcijai iejūgt zirgu. Augusts darināja pastalas, Lūcija skatījās. Viņa uzmanīgi vēroja visu, ko tēvs dara. Vispār jau viņam ļoti patika, ka Lūce viņam visur sekoja. Viņš tēloja, ka neredz meitu, kaut gan pats smīnēja ūsās un ar acs kaktiņu vēroja savu mīluli.   

Vēl viņš darināja alu. Rudenī miežus diedzēja istabā. Vēlāk Augusts lika tos milzīgā kubulā uz paliktņiem un novietoja ratu šķūnī. Kubula caurumu aizbāza ar tapu. Tad gaidīja, kamēr sāksies rūgšanas process, gāja pārbaudīt pat naktīs. Kad šķidrums sāka rūgt, viņš to salēja citos traukos un pievienoja apiņus. Apiņus jau iepriekš bija sagādājusi Minna. Viņa cirta eglītes, nocirta visus zarus un tādas kārtis sprauda zemē, lai apiņi varētu vīties uz augšu. Apiņi saauga biezi jo biezi, kā siena. Kārtis pa ziemu glabāja šķūnī un pavasarī atkal salika atpakaļ. Rudenī Minna apiņus žāvēja istabā uz grīdas, tāpēc visa māja smaržoja pēc apiņiem. Tā viņa palīdzēja vīram viņa darbos. Šajā laikā Lūce staigāja kā apreibusi no apiņu smaržas. Kad apiņi bija sausi, tos salika vecās  mucās zem preses. Arī kaimiņi bieži atnesa izžāvētus apiņus. Kad alus bija gatavs, varēja degustēt.  

Savā laikā Augusts sāka daudz dzert alu, aicināja ciemos drauģeļus – kaimiņus, arī kaimiņu Rintišķi. Viņi dziedāja dziesmas par balto ūdensrozi, dzērāja līgaviņu, „Pūt vējiņi” un citas dziesmas. Tādās reizēs viņš lamāja sievu, uzkliedza viņai. Bērni centās pierunāt māti iet prom no tāda vīra, bet viņa nepadevās un visu pacieta. Minna bija ļoti labsirdīga, klusa , atsaucīga, pacietīga. Visu piedeva un nekad neturēja ļaunu prātu. Bet tiem, kas sūdzējās par savu dzīvi, atbildēja: „Nebēdājies, dzīvo tālāk!” Kaut gan pati bēdājās, kad plosījās cūku mēris un cūkas gāja bojā. Un par Arnoldu arī, bet tas jau ir cits stāsts.