Kārlis Krasts ir ieguvis ievērojamu vietu manās jaunības dienu atmiņās, kad mācījos Mākslas Akadēmijā.
Izveicīgi, ātri, elastīgi viņš skraidīja pa Mākslas Akadēmijas gaiteņiem, mūžīgi aizņemts, mūžīgi kaut kur steidzās. Viņam bija melni, cirtaini, rupji mati, kurus, lepni atmetot savu galvu atpakaļ, laiku pa laikam vajadzēja novākt no pieres. Laikam, vienatnē, viņš meklēja līdzību ar Bethovenu, un, kaut gan viņš to uztvēra kā joku, domāju, ka sirds dziļumos ar to lepojās. Viņam bija veiklas rokas, un, kad viņš pie klavierēm improvizēja, atdarinot izcilus meistarus, dziedāja un spēlēja no visas sirds , mēs visi bijām sajūsmā, jo viņš to darīja ļoti jautri, viegli un ar patiesu prieku.
Visas savas bēdas un raizes viņš prata noslēpt tā, ka mēs neko nemanījām. Naudas viņam bija tikpat maz kā mums visiem. Viņš iemanījās piepelnīties, šur tur haltūrējot. Kopā ar draugiem no vecākiem kursiem – Mauriņu un Siliņu – no veciem vācu kapiem dabūja kapakmens gabalus, saskaldīja tos, nopulēja un pārdeva. Vienreiz viņš mūs pārsteidza ar simtiem Jāņa Raiņa mazītiņiem krūšutēliem, novietodams tos visās brīvās vietās mūsu darbnīcā. Tā viņš piepelnījās, maizei un kvasam pietika, un jaunība viņam palīdzēja vienmēr būt labā omā. Bieži klausījāmies viņa dziļajā balsī , kad viņš izpildīja romances un pazīstamas ārijas. Viņam patika atdarināt aktierus, dziedātājus, pasniedzējus. Sevišķi labi viņš prata atdarināt mūsu pasniedzēju Zēvaldi. Viņš izgāja aiz durvīm. Mēs gaidījām. Pēkšņi durvis atveras un, ar grūtībām pievelkot klibo kāju, ienāk, pārtapis par Zēvaldi, salīkušais Krasts. Pienāk pēc kārtas pie katra no mums, un ar steku sit pa mūsu mākslas darbiem, norādīdams uz kļūdām. Gadījās arī tā, ka pēc viņa uzstāšanās telpā uzreiz ienāca pati Zēvalde. Mēs bijām sajūsmā, jo mūsu acu priekšā Krastam vajadzēja pārtapt atpakaļ par sevi pašu.
Gadījās arī tā: Krasts apsēžas uz paaugstinājuma blakus reljefam, noņem siksnu un cieši sasien abas kājas – sakot,ka tā vieglāk veidot, bet kājas karājas un traucē.
Vienreiz, par godu igauņu viesiem, Akadēmijā bija liela balle. No otrā stāva, kur mums bija zāle, plūda dziesmas. Tur dejoja un dziedāja visās pasaules valodās, citi arī iedzēra. Krasts visai bieži „apciemoja”alus mucu, un, pēc kāda laika, zaudēja sajēgu par visu, kas notiek apkārt. Pēdējiem spēkiem viņš aizvilkās līdz mūsu darbnīcai un nokrita uz mutes gaitenī pie durvīm. Man kļuva viņa žēl, tapēc nolēmu izglābt no dzērāja likteņa. Kā grīdas segu paņēmu viņu aiz kājām un ar grūtībām ievilku darbnīcā. Viņš visu laiku runāja kaut ko nesakarīgu, sauca mani par vecmāmiņu un pateicās par palīdzību.
Vēl jautrāk mums gāja praksē, kad dzīvojām pie anatomijas pasniedzēja Jansona, viņa mājā. Mājas nosaukums „Siļķes”. Piecu minūšu gājienā bija Gauja- strauja, līkumaina un viltīga upe, kuras atvaros dauzi gāja bojā, gan pieaugušie, gan bērni. Tā, pašā Jāņu naktī, gandrīz gāja bojā arī mūsu Krasts. Uzmaucis galvā Jāņu vainagu, saēdies sieru un sadzēries alu, visu nakti dziedāja dziesmas, bet uz rīta pusi nolēma pārpeldēt Gauju. Par laimi, kāds no puišiem ieraudzīja, ka mūsu jautro draugu nes pa straumi, un laikus izglāba, satverot aiz apkakles.
Es līdz pat šim brīdim nožēloju, ka divas reizes aizvainoju Krastu. Vienu reizi viņš bija to pelnījis, bet otru reizi nevaru sev piedot. Kad mēs gatavojāmies Līgo svētkiem, es darbnīcā gludināju kleitu. Jāsaka, ka Jansons mūs pieņēma kā savus bērnus, un mēs pie viņa jutāmies kā mājās. Tātad, es gludinu kleitu; ienāk Krasts. Jautrs, ar dziesmu uz lūpām, baltā kreklā, pielēca man klāt un izgvelž: „Lūce, es Tev patīku, tad noskūpsti mani!”. Es aizsvilos, un no visa spēka iespļāvu viņam taisni acīs! Viņš ne vārda nebilda ,un kā apsvilis , izskrēja no istabas. Tad man šķita, ka viņš rīkojās slikti, bet tagad es saprotu, ka slikti rīkojos es pati.
Dzīve mums katram iekārtojās cidākāk. Es Krastu neesmu satikusi kopš beidzām studijas. Esmu dzirdējusi, ka Krasts esot kļuvis par nopelniem bagātu skolotāju. Bet ko vinš varētu skolēniem mācīt, nespēju iedomāties.
Bet es skaidri zinu, ka Krasts bija labs cilvēks, sevišķi, kad atceros, ar kādu prieku mēs viens otram lasījām vēstules no mājām, ko rakstīja mūsu mātes: es viņam – no savas mammas, viņš man – no savas.