Drukāt
3974 skatījumi

Mani piemeklēja laime, es iestājos mācīties Mākslas Akadēmijā. Tomēr klāt nāca jaunas rūpes – man nebija, kur dzīvot, jo uz Rīgu es atbraucu no tālās Neretas.

Mana tā laika sirdsdraudzene Gaida sarūpēja man nelielu kaktu pie skolotājas Liepiņas. Samaksa par dzīvošanu tāda – katru dienu vajadzēja nospodrināt dažus parketa dēlīšus istabā, kurā es dzīvošu. Protams, man nebija par nastu no rītiem aizskriet pēc pāris litriem piena, neizlaistot to, tad aizskriet uz tuvējo aptieku un atnest svaigas dēles stikla burkā, kas bija paredzētas saimnieces veselības uzlabošanai, un varbūt veikt vēl kādu pakalpojumu.

Es ierados jaunā vietā. Mani sagaidīja briļļaina, drukna kundze gados. Caururba mani ar savu pelēko skatienu, un, acīmredzot, palika apmierināta ar manu ārējo izskatu, ierādīja man gultas vietu - matraci uz koka kājiņām. Istaba, kurā man bija paredzēts dzīvot un spodrināt parketu, izrādījās visai plaša. Kāds pirms manis jau  bija pastrādājis, daži parketa dēlīši, man par paraugu, spīdēja un laistījās.   

Es sāku dzīvot pa jaunam.

Mācības mums sākās agri, pulkstens astoņos no rīta. Lai nenokavētu marksisma lekcijas pie pasniedzēja  Ratnieka, agri izskrēju no mājām. Pirmais mana skrējiena pieturas punkts – piena māja. Tur jau bija sastājusies rinda. Aizelsusies, mēli izkārusi, skrēju uz mājām, gandrīz izlaistīju pienu. Pa galvu, pa kaklu turpināju savu maratonu: uz aptieku pēc dēlēm! Nekad dzīvē man ar dēlēm  nebija nekādu darīšanu; bērnībā mēs no tām ļoti baidījāmies, ja nu vienīgi, spēlējoties basām kājām pa ūdeni, manījām kā gar mūsu kājām slaistās slideni un pretīgi radījumi. Tagad tās peldēja manā burkā, to bija daudz, es pat aiz riebuma nejutu, ka starp mums ir stikla siena.  

Protams, ka es nokavēju lekciju. Tas bija tikai visu manu nelaimju sākums.

Labsirdīgā skolotāja nolēma mani labi apģērbt. Uzvilkusi viņas svārkus un mēteli, es kautrīgi ienācu klases telpā. Kolēģis Krasts, nopētījis mani no galvas līdz kājām, sāka smieties: „Lūce, kur tad Tu tā saposies? Ha- ha-ha!!!”

Sestdienas vakarā mani gaidīja vēl viens pārsteigums: skolotāja mani sagaidīja it kā  jaunāka, sārtiem vaigiem – viņa tikko bija izvannojusies – un lika man arī iet vannā. Žēl esot liet ārā tādu  ūdeni, jo tam esot pievienots tik daudz skuju ekstrakta, lai arī es ejot tajā pašā vannā!

Es atcerējos dēles, asārām acīs ieslēdzos vannas istabā; ar kaut kādu dēlīti šļakstīju ūdeni, patrokšņoju, tad izlaidu zaļo biezo šķidrumu no vannas, tā ar viltību  izglābos.
Ja es sūdzējos par sliktu miegu, tūdaļ viņa mani dzirdīja ar bromu.
Katru dienu pēc lekcijām es berzu grīdu, bet no blakus istabas atskanēja savādas čīkstošas skaņas: tur masieris, vīrietis, veica skolotājai masāžu.
Tā, ikdienas rūpēs, mēs nodzīvojām līdz svētkiem.Akadēmijā mācījas jautri cilvēki – bija gaidāma liela balle. Es skolotājai paziņoju, ka arī iešu uz balli. Tās bija beigas: acumirklī no viņas pagājušā gadsimta garderobes manā lietošanā tika  izsniegtas: sacietējušas, nošķiebtas  kurpes uz papēžiem, vēl nezin kādas nesaprotamas drēbes un rotas. Un tā man vajadzēja uzposties Mākslas Akadēmijas ballei! Klusējot es paņēmu visas mantas, lai neaizvainotu labdari, klusiņām saliku visu sainītī, teikdama, ka saģērbšos uz vietas, un aizgāju. Pelnrušķīte! Vai es varēju  to vilkt un rādīties draugiem acīs?!
Pārbaudījumu mērs bija pilns. Pēc balles es pēdējo reizi pārnakšņoju pie skolotājas, un no rīta mēs atvadījāmies. Viņa palika izbrīnīta un neziņā – domādama: redz kā notiek, dari cilvēkam labu, bet tas, muļķis, nenovērtē!