Es tikko iesāku strādāt par skolotāju mazajā skoliņā  aizaugušās Mēmeles krastos. Pieredzējušie speciālisti izturējās pret mani  ļoti uzmanīgi un aizbildnieciski, viņu kolektīvā jutos visai labi.

Es pasniedzu ģeogrāfiju; neskatoties uz to, ka man nav muzikālās dzirdes, mācīju pirmklasniekiem dziedāt gammas un tautas dziesmas; kopā ar viņiem zīmēju un fizkultūras stundās, atskanot burvju svilpei-viens, divi, trīs! – cēlu visas piramīdas, kas bija uzskatāmi parādītas un aprakstītas mācību grāmatā, atbilstoši šim priekšmetam. Bērniem tas ļoti patika. Pēc stundām mēs gatavojāmies Jaunajam gadam.Es biju viņu režisore, aktieri bija pilnīgi visi bērni bez izņēmuma.

Bieži izcēlās strīdi par lomu sadali – lomu visiem nepietika. Mēs gatavojāmies iestudēt mīļākās latviešu rakstnieces Annas Brigaderes lugu „Maija un Paija”.

Bērni noplēsa no burtnīcām zaļos vākus un izgrieza no tiem koku lapas. No parka, kas piederēja vecajam baronam, atstiepa vējā nolauztu milzīgu koka zaru un piesēja pie tā no burtnīcu vākiem izgrieztās lapas. Visiem par prieku koks bija ļoti līdzīgs liepai. Meitenes pagatavoja malvu, bet zēni- suņu būdu; kāds atstiepa salmus. Suņu būdā gulēja viens no galvenajiem varoņiem, īsts sliņķis, kuram izrādes laikā vajadzēja laboties un pārtapt par labsirdīgu un čaklu varoni.

Tā, lāstekām skanot, atnāca Jaunais gads ar kuplu zaļu egli no tuvējā meža. Apkārt eglei griezās skaisti un neaizmirstami svētki. Priecājās visi: vecāki, skolotāji un bērni. Tikai pēc pusnakts visi devās uz mājām. Man priekšā bija mērojams tāls ceļš pa naksnīgo lauku ceļu, un, kad kučieris un pulciņš bērnu, kas bija sasēdušies ratos,piedāvājās mani gabaliņu pavest, es ar prieku piekritu.

Rati priecīgi čīkstēja, no apsarmojušiem zirgiem plūda elpas garaiņi. Ceļš veda pa aizsnigušu mežu. Ratos mierīgi šņākuļoja mani skolnieki, kučieris pamudināja zirgus. Es  nemanot iemigu.

Pēkšņi izdzirdējām skaļu klaigāšanu: Vilki! Vilki! Es briesmīgi pārbijos, galvā pavīdēja doma: jā, vilki! Sajaucoties ar zilganām ēnām, viņi zibenīgi ielenca mūsu ratus, vilku bija ļoti daudz, vēl un vēl, kā lielas sniega kupenas tie vēlās mums virsū  no grāvja. Zirgs apstājās. Meža klusumā kā pērkona dārdi skanēja mūsu palīgā saucieni.

Pēkšņi iestājās klusums. Mūsu sejas iemirdzējās priekā. Tie bija zēni no mūsu skolas, viņi pēc Egles devās uz mājām, bet izdzirdēja tuvojamies ratus, un nolēma nobiedēt meitenes, iegūlās sniegā gar ceļa malu, un, kad rati tuvojās, uzbruka mums. Mēness gaismā mēs viņus noturējām par vilkiem, jo daži no viņiem nometās četrāpus, rūca, meta kūleņus un biedēja zirgu. Iztraucētiem no miega viss izskatījās ļoti ticami.

Ceļa līkumā mani izsēdināja, tālāk vajadzēja turpināt ceļu vienatnē. Es drebēju kā apšu lapa. Rati aizbrauca savu ceļu, bet es paliku viena šajā milzīgajā sniega tuksnesī. Man šķita, ka vilki ir tepat tuvumā, bet skanīgos zaķu svilpienus, kas atskanēja no meža, es noturēju par briesmīgu vilku gaudošanu. Laiku pa laikam es uzšķīlu sērkociņus, bet tie ātri apdzisa un atkal iestājās baiga tumsa. Knapi dzīva no bailēm es beidzot nokļuvu mājās, un nomierinājos tikai mammas apskāvienos.