Vai esat kādreiz dzirdējuši kā pieaugušie sarunājas ar bērniem? Jūs droši vien domājiet, ka tās ir pasakas un mīklas. Jā, tā tas ir! Bet vai esat ieklausījušies kā pieaugušie to dara? Tur jau tā lieta, ka neviens pieaugušais tāpat vien pasakas bērniem nestāstīs. Kam velti muti dzisināt?

Lūk, jums piemērs.

Vakara tumsā pa ielu pārvietojas divas būtnes. Gara auguma, plecīgs tēta apveids ar mazu meitenīti, kura kā maza lietus lāsīte karājas viņam pie rokas. Kailajos krūmos, lai nemanītu garāmgājēji, saritinājies pūkainā kamoliņā, miermīlīgi sēž pelēks kaķis. Pieaugušais spīdina ar kabatas lukturīti tieši kaķim virsū.

– Redzi, – skaidro viņš meitenei, – minka pirms miega izgāja pastaigāties.

Bet, padomājiet paši: kāda jēga kaķim tērēt laiku pastaigām? Vēl jo vairāk, tuvojas taču nakts. Īstais laiks doties peļu nakts medībās! Darba kaķim līdz kaklam - uz peļu dzīrēm! Kā tik ne tā! Būtu pārāk mierīga peļu dzīve, ja kaķi būtu tādi guļavas! Bet, patiesībā, te, krūmos, viņš uzmana kādu slikti nomaskētu  peļu alu.

Bērniem laiks zināt, ka tās patiesībā ir tikai pasakas, bet labas pasakas uzdzen miegu. Bet par to bērni uzzinās tikai tad, kad paši būs  pieaugušie un stāstīs tādas pašas pasakas saviem bērniem.