Kā raiba čūska stiepās rinda pie veikala ar uzrakstu „Gaļa”. Aiz letes,  asinīm notraipītā ķitelī , drosmīgi vicinādams lielo cirvi, darbojas miesnieks. Ar katru vēzienu tiek atcirsts gaļas gabals, lido kauliņu šķembas, dzirdama miesnieka smaga ieelpa-izelpa. Simtiem acu vēro miesnieka darbošanos: kurš gaļas gabaliņš labāks. Cilvēkiem nepieciešams gaļas buljons, karbonāde, maltā gaļa, smadzenes, sirds!

Zem pelēkas cepures tumšs acu pāris vēro miesnieku. Tas ir armēņu izcelsmes drukns vīrietis. Viņš gaida savu rindu, tāpat kā visi citi.

– Runājiet! kopā ar skatienu izsaka savu sakāmo miesnieks.

– Maz puskilograma gaļas dod, – zibenīgi seko atbilde. 

Vēziens, ieelpa-izelpa, un milzīgs gaļas gabals nokrīt uz svariem, bulta lido, ar smagu roku bende liek atsvarus: 1000! 

– Maz, – pilnā balsī kliedz jau mums pazīstamais vīrietis, – Maz! 

Pārdevējs neizpratnē cērt  arvien lielāku un lielāku gaļas gabalu. Uz svariem guļ milzīgs  gabals, ar to netiktu galā pat visprasmīgākā saimniece. Miesnieks aiztur elpu. 

– Es neņemšu! – satraucies kliedz armēnis. – Es neņemšu! 

– Ko? Ko Tu  man te jauc galvu! Pats prasīji! – dusmīgi rūc pārdevējs. Visa rinda  atbalsta bendi, ar skatienu gatavi iznīcināt pircēju: neaizkavē rindu! 

– Es taču teicu, man vajag maz, – sūdzas pircējs, uz kuru visi skatās kā uz ienaidnieku – Maz puskilogramu. 

Pūļa troksnis, klaigas, niknums, skopums un nicināšana izmet mani uz ielas. Apkārt saule, puķes, čaukst lapas, laimīgās māmiņas vizina ratos zīdainīšus.